Latvijas likteņgadi [IV] 5401005059

Citation preview

Latvijas likteņgadi TV DK turpina : Ilga APINE , Valdis BLŪZMA, Hone BREGMANIS,

504.74 Leo DRIBINS, Vilis KRŪMIŅŠ un Ļubova ZīLE L385 1987 v .4

Avots

: D

FOR

TAN

HOOVER

-

!

an

s

ir

INSTITUTION

Latvijas likteņgadi

1

!

LATVIJAS

KP

CR

PARTIJAS VĒSTURES

INSTITUTS

PSKP CK MARKSISMA - ĻEŅINISMA INSTITŪTA FILIĀLE

Latvijas liktengadi TV RIGA « AVOTS » 1990

63.3 ( 2L ) 6 La 805

Krājuma « Latvijas likteņgadi» IV laidiens veltits galvenokārt nacionālo attiecību vēsturei Latvijā. Autori centušies parādīt , ka Latvijas Komunistiskā partija un citas politiskas organizācijas republikā gadu gaitā tiekušās risināt nacionalo jautājumu. Sās poli tikas teorētiskā pamata veidošanā lielu ieguldījumu devis Pēteris Stučka .

Vērā liekama ir ari Latvijas Republikas ( 1919–1940) pieredze nacionālo problēmu vēsturē . Nacionālie procesi Latvijā bijuši visai sarežģīti, to gaitā iedar.

bojušies dažādi destruktivi spēki. Latvijas Republikā bija centieni ierobežot minoritāšu tiesibas, padomju varas laikā dziļas , ilgi ne dzistošas brūces cirta stalinisms . Nacionālo dzivi negativi ietekmēja

1959. gada notikumi . Par to visu stāsta šās grāmatas veidotāji Darba sagatavošanā plaši izmantoti daudzi vēstures avoti, ari 1920.– 1940. gadu dokumentālās un literārās liecibas, tāpat aculie cinieku atmiņas .

« Latvijas liktengadu » IV laidiens tapis nacionālajām problēmām veltītā PSKP CK 1989. gada septembra plēnuma priekšvakarā. Ce.

ram , ka tā materiāli palidzēs visiem , kas aktivi ieklāvušies plenuma lēmumu realizēšanā .

Godājamie lasītāji! Jūsu domas par grāmatu lūdzam izteikt vēstulēs vai mutiski. Mūsu adrese : 226250, Rigā, Raiņa bulvāri 15,

IKP CK Partijas vēstures institūts. Zvaniet uz Institūta Nacionālo attiecību sektoru, telefoni: 223716, 222927. Redakcijas kolegija

Mākslinieks U. Sosnovskis

Redakcijas kolēģija : Ļ. Zile, 1. Daudišs, L. Dribins un E. Pelkaus

0503020910--139 L

90

M803 ( 11 )-90 ISBN 5--401 --- 00505-9

© « Avots », 1990

NACIONALISMS

VAI NACIONĀLĀ PAŠAPZIŅA ?

Nekad vēl pēdējo gadu desmitu laikā masu informā. cijas lidzekļos, sapulcēs, mītiņos un sarunās nav tik bieži kā tagad skanējuši vārdi : nacionāls, nacionālisms , nacionālā pašapziņa. Cilvēku attieksme pret nacionā Tām vērtībām ir aktivizējusies līdz ar cilvēciskās paš cieņas atdzimšanu revolucionārās pārbūves procesā. Bieži lietojamajā vārdā «nacionālisms , tiek ielikts da . iāds saturs : no apsūdzības visnegantākajā šovinismā

lidz pat pārdomām, kā nacionālisms mūsu apstākļos va rētu kļūt par kaut ko pozitivu, aicinošu uz aktīvu darbu savas tautas labā . Nepreciza jēdzienu lietošana nav tik

nekaitīga , kā varētu likties . Parādības būtu jāapzimē pēc to būtības, redzot, kas tām kopīgs un kas atšķirīgs , kur robeža, kur, piemēram, beidzas nacionālais pašlep nums un sākas nacionālais egoisms. Piedāvāju savas pārdomas par šo parādibu virkni . saistot tās ar sabiedriskās dzīves norisēm republikā

Nacionālisms : mana nācija ir paraugs visiem. Par aksiomu jāpieņem patiesība , ka nacionālisma pa . veidi ir loti dažādi : apspiesto un apspiedēju nāciju , lielu 5

un mazu näciju nacionālisms. Tas var bloķēties gan ar reakcionāriem , revanšistiskiem spēkiem , gan ar demo krātiskiem , progresīviem politiskiem spēkiem , klūt gan antiimperialistisks, gan antikomunistisks, nemaz neru nājot par tādām specifiskām nacionālisma formām kā cionisms, panislamisins. Kā uzsvēris V. I. Ļeņins, ah .

strakta formāla attieksme pret nacionālo jautājumu neder.1

Tomēr gribam palikt pie galvenā kritērija: nacionā lisms ir īpaša ideoloģija, pasaules uzskats, ipaša poli tika un tikumiskie principi nacionālo attiecību jonā. Nacionālisma klasiskā forma ir buržuāziskais naciona

lisms, jo, tieši nobriestot kapitālisma formācijai, nofor mējās ari nācijas, un to vadošais spēks kluva buržuā

zija , Nacionālisms ir pretstats internacionālismam . Bez buržuāziskā nacionālisma var būt pirmsburžuāziskais un sikburžuāziskais nacionālisins. Aizrobežu autoru dar

bos nav precīzu šās parādības kritēriju, tā ir izplūdusi un to bieži identificē ar patriotisinu vai nacionālo in terešu aizstāvēšanu . V. I. Ļeņins aicināja atšķirt nacio . nālisma paveidus un atzina ,

ka reāli pastāv ap

spiesto nāciju nacionālisms ar demokrātisma elemen tiem , taču viņš nekad nav bijis nostājies neviena nacio nālisma pusē. Nacionālismam un šovinismam ir vienādas saknes un

izcelsme . Starpību rada šķiras ( vai sociālas grupas ) objektīvais stāvoklis: vai tā aizstāv savas privilēģijas , vai grib tās iegūt , verdzinot, apspiežot citas tautas. So. vinisms ir karojošais nacionālisms: galējs, līdz pēdējam sakāpināts, agresīvs pret citām nācijām. Taču nepār: ejamas robežas starp nacionālismu un šovinismu nav . + Sk.: Ļeņins V. I. Rakstu izlase. 356. lpp . 6

R. , 1989 .

10. sēj . -- 355.,

Tada ir patiesiba, skatita zinātniski teorētiskās apziņas

limeni. Sabiedriskā doma turklāt pamatoti saista šovi . nisinu vēl ar lielu , apspiedēju nāciju ricību pret mazā. kām nācijām un nacionālismu

ar šo mazo nāciju

atbildes reakciju uz šovinismu. Nacionālismu raksturo vesels ideju komplekss: nacio rālo momentu absolutizācija , atraušana no to sociālā un materiālā pamata , nāciju pretstatīšana , sava nacio nālā idealizācija , savu nacionālo interešu apmierinā. sana uz citu rēķina . Jebkurš nacionālisms ir akls, jo

meklē savu nelaimju cēloņus citās tautās, tā sākas neiecietība, netaisnība . Nacionālisms nodara launumu

vispirms tā paudējiem , jo nenovēršami izraisa pret reakciju no citu tautu puses. Neiedomāsimies, ka nacio nālisma būtiba vienmēr ir atkailināta un uzreiz saska

tāma. Ir pietiekami daudz izsmalcinātu paņēmienu, lai nacionālismu maskētu, un tikai rūpiga zinātniska ana lize ļauj to atsegt . Latviešu buržuāzijas nacionālisms sāka veidoties XIX gadsimta pēdējā ceturksnī, kad līdz ar kapitālismu radās un attistījās latviešu pilsētu un lauku buržuāzija. Agrāko antifeodālo centienu vietā , kas bija raksturīgi

jaunlatviešiem , priekšplānā aizvien vairāk izvirzījās lat viešu buržuāzijas konkurences cīņa ar vietējo vācu , krievu un ebreju buržuāziju. Saasinājās šķiru cīņa pašā

latviešu nācijā : starp pilsētu buržuāziju un proletārie šiem , lauku buržuāziju un bezzemnieku masu . Šādām attiecībām un sadursmēm bija vajadzīgs ideoloģiskais ietērps : latviešu buržuāziskā nacionālisma ideologija

Si ideologija nav ne labāka , ne sliktāka par citu toreiz apspiesto Krievijas tautu buržuāzisko nacionalismu Varam atzīmēt dažas latviešu buržuāziskajam nacionā .

lismam raksturigas īpatnības. Latviešu tautai bija divi nacionālie apspiedēji: vācu muižniecība kopā ar buržuāziju un krievu cariskā biro 7

krātija . Šāds stāvoklis spieda latviešu buržuāziju meklēt atbalstu vienā no tiem . Visbiežāk latviešu buržuāzijai

bija raksturīga ( līdz 1917. g .) krieviskā orientācija , taču laiku pa laikam atsevišķi buržuāzijas grupējumi slēdza politiskus darījumus pat ar vācu muižniecību . Otra ipatniba īpaši dziļa šķiriska diferenciācija latviešu

nācijā , lielais proletariāta īpatsvars, tā spilgti revolu

cionārā stāja ātri vien padarīja buržuāziju bailīgu, pret tautisku. Atsevišķos brīžos latviešu buržuāzijas poli tiskā ricība sakrita ar tautas cīņām

un vēlmēm

(kā

tas bija 1919. g. rudenī cīņā ar bermontiādi). Taču ko pumā tās turpmākie vēsturiskie likteņi cauri Piektajam gadam , pirmajam pasaules karam un visbeidzot vācu fašistiskajai okupācijai veda to aizvien tālāk no tautas.

Atkāpes no internacionālisma mūsu apstākļos ir pa lielākai daļai sociāli psiholoģiskas, nevis ideoloģiskas vai politiskas. Masu apziņas līmeni sabangotās , uzvan ditās emocijas, kuras neorganizē zinātniska pieeja un

stingra paškontrole, sāk izvērsties par nacionālu ne uzticību . Taču nokrāsas tai var būt dažādas . Tās iz paužas kā nacionālisina , šovinisma, nacionālnihilisma

ietekmes sekas. Nacionālistiska noskaņa te parādās kā noslēgtība savā nacionālā čaulā, norobežošanās, pla šāka konteksta neievērošana. Sovinisma iezīmes - kā

nevērība pret nacionālo faktoru , pret citu tautu nacio nālajām jūtām, kā asimilatorisms. Nacionālais nihi lisms izpaužas vienaldzībā, nevērībā pret savas tautas nacionālo dzīvi. Stagnācijas apstākļos mūsu repub likā un citās nacionālajās republikās tas bieži ieguva pseidointernacionālisma veidu , parādījās kā ierēdnie ciska centība apliecināt savu « internacionālismu », no liedzot savas tautas nacionālās intereses, sašaurinot, piemēram , nacionālo valodu lietošanas sfēras. Gribu uzsvērt , ka nacionālisms nav tikai noskaņas,

bet noteikta uzskatu un rīcības programma : savas tau 8

tas pretstatišana citām, nedemokrātiska attieksme, pri vilēģiju meklēšana uz citu rēķina . Vai kaut kas tāds patlaban pastāv Padomju Latvijā? Domāju, ka repub . likā ir nacionālisma piekritēji, kaut arī nevaru ierau dzīt kādu šķiru vai sabiedrisku grupu, kas kļūtu par

to sociālo bāzi . Nacionālistiski liekas priekšlikumi ar administratīviem pasākumiem veicināt kādreizējo imi grantu (600—700 tūkstošu Latvijas iedzivotāju ) iz braukšanu no Latvijas. Uzskatu to par nedemokrātisku , civilizētā sabiedrībā nepieņemamu ricību, kam nenovēr šami būtu nelabojamas sekas, sabiedriskās apziņas kroplošana .

Cits jautājums – vai katrreiz vajadzētu ar nacionā. lismu apzīmēt galējības izteicienos, jūtu uzplūdos iz runātas aplamības, kādu šobrīd

ir diezgan daudz.

P. Laķis un P. Jakovelis socioloģiskā pētījuma gaitā noskaidrojuši , ka Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona latviešu skoléni, būdami republikas pamatnācijas pār stāvji , spiesti pastāvīgi atteikties no dzimtās valodas

lietošanas ārpus skolas un ģimenes , turpretim tā paša rajona krievu skolu audzēkņiem gandrīz vienmēr ir

iespēja apkārtējā vidē sazināties dzimtajā krievu va. lodā. Pētnieki konstatējuši , ka abu tipu skolās apmē ram 20 % skolēnu slimigi reaģē uz nesaskaņām starp . nacionālajā saskarsmē, ka viņiem « piemīt nacionālās aprobežotības un noslēgtības jūtas, gan ir tādas gru. pas, kas šovinistiski noskaņotas» .! Vai šie Rigas sko lēni būtu jāuzlūko par nacionālistiem ? Patiesībā šeit sastopamies ar rupju kļūdu sekām nacionālajā politikā, te parādās mūsu neveiksmes internacionālajā audzinā. šanā , ko veicam formāli , deklaratīvi un , kā redzams,

mazefektīvi. Vispār vēl daudzi cilvēki jauc jēdzienus · Padornju Latvijas Komunists.

1988.

No 8 .

64. lpp . 9

« nacionālā pašapziņa », « nacionālās jūtas», tos noso didami kā nacionālismu.

Pārmetums nacionālismā ir ļoti ass ierocis un tas būtu

jālieto ārkārtīgi uzmanīgi , lai neiedzītu opozīcijā tieši sociāli aktīvus cilvēkus, kuri nebaidās skaļi runāt par trūkumiem . Kopš LKP CK 1959. gada jūlija plēnuma, kad nacionālismā apsūdzēja un pie malas nobīdīja spē. jigu vadošu komunistu grupu, apsūdzēšanu rracionā lismā plaši izmantoja, lai nomelnotu tautas nacionālo interešu aizstāvjus . Darbinieku viena daļa dzīvoja mū žīgā nedrošībā par savu rītdienu un ielaidās nepārtrauk tos kompromisos. Imants Ziedonis Radošo savienību plenumā 1988. gada jūnijā atcerējās, ka viņam pārmeta

buržuāzisko nacionālismu, kad viņš aizstāvēja latviešu viensētu kultūrvēsturisko nozīmi . Nacionālistiskai ri

cībai tika pierakstīts inteliģences mēģinājums 60. gadu sākumā apšaubīt Plaviņu HES celtniecības lietderi gumu . Jebkurš iebildums pret divplūsmu -- latviešu un krievu – skolām tika vērtēts kā nacionālisma izpausme.

Retais sabiedriskais darbinieks, ja viņš nav īsts kon formists, 60.-70. gados nebūs dabūjis kādu belzienu par nacionālismu .

Nacionālā pašapziņa: mana kultūra ir vislabākā man . Nacionālās pašapziņas aktivizēšanās visā mūsdienu pasaulē, arī sociālistiskajās valstis, ir neapšaubāms fakts, tas redzams arī bez teorētiskiem prātojumiem .

Pēdējo gadu diskusijās to atzīst visi – daudzi ar gan darījumu, daži – pārsteigti un ar izbrinu. Kā uz šo

parādību raudzities – vai tas ir labi vai slikti ? Patie . sībā tāda jautājuma nostādne neder . Nacionālā pašap

ziņa ir tāda pati realitāte kā nācija un nacionālais tautu dzīvē. Cilvēki nepastāv ārpus nacionāliem sakariem un ārpus etniskās specifikas. Mēģināt atbrīvoties no nacio 10

nālās pašapziņas ir tikpat neiespejami ka pašam

sevi

aiz matiem izvilkt no ūdens. Tiesa, var būt atsevišķi cilvēki vai pat grupas ar notrulinātu, vāji izteiktu naci . onālo pašapziņu.

Atgādināsim vispārteorētiskās atziņas par nacionālās pašapziņas vietu un lomu. Nācijas garīgajā dzīvë sa skatāmi divi līmeņi: ideoloģiskais un psiholoģiskais. Nacionālā pašapziņa ietilpst nacionālās psiholoģijas

struktūrā ( daži autori , piemēram , A. Dašdamirovs, ierada

tai īpašu vietu) blakus nacionālajam raksturam un jū • tām . Nacionālajai pašapziņai atšķirībā , piemēram , no nacionālajām jūtām vienmēr ir sakars arī ar ideoloģiju , tā izjūt pastāvigu ideologijas ietekmi. Kā sociāla un

vēsturiska parādība nacionālā pašapziņa atspogulo ob . jektivi pastāvošus nacionālos sakarus. Nacionālā pašapziņa ietver sevi piederības apzināša . nos noteiktai nācijai un arī attieksmi pret tās vēsturisko likteni, vietu un lomu pārējo tautu vidū. Ievērosim : na cionālā pašapziņa saistīta ar vērtējošu attieksmi un tai vienmēr ir kāda ideoloģiska slodze . Nevar identificēt atsevišķas personības pašapziņu ar kolektīva pašap ziņu . Patiesībā mūs interesē personība kolektivā , indi. viduālā apziņa sabiedrības (tautas, nācijas ) kontekstā. Visi padomju pētnieki ( filozofi , vēsturnieki, etnogrāfi ) , kaut ari viņu viedokli par nacionālās pašapziņas vietii

sabiedrisko parādību hierarhijā ir dažādi, vienprātīgi atzīst nacionālās pašapziņas lielo lomu tautu dzīvē : na

cionālās atbrīvošanās kustībā, cīņā par nācijas sagla bāšanu ekstremālos apstākļos. Nacionālai pašapziņai,

kaut arī tā pieder sociālpsiholoģisko parādibu virknei, ir liels atgriezeniskās darbības spēks uz nācijas dzīvi . Bez nacionālās pašapziņas nācija nav dzīvotspējīga .

Nacionālā pašapziņa nevar pastāvēt tīrā veidā, at rauti no citām pašapziņas formām . Cilvēks pats vien .

laicīgi ir savas nācijas piederīgais, kādas šķiras un 11

sociāli profesionālās grupas loceklis , ietilpst ari kādā sociāli demogrāfiskajā grupā. Nacionālā pašapziņa savi jas ar šķirisko apziņu, pilsoniskām jūtām , reliģisko ap ziņu . Sabiedriskās pašapziņas sistēmā regulējoša loma pieder tieši sociālpolitiskai orientācijai . Padomju Sa. vienībā sociālistisko nāciju pašapziņa atrodas saistībā

ar apziņu par likteņa kopību ar citām padomju tautām .

Pievēršoties vēstures faktiem , redzam, kā latviešu tau tas vēsturē rokrokā un līdzīgā tempā attīstījusies re volucionārā un nacionālā aktivitāte, revolucionārā un

nacionālā pašapziņa . Latvijas zemnieku nemieros visā XIX gadsimtā, jaunlatviešu kustībā , Rīgas dumpi 1899 gadā brieda tautas pašapziņas jaunā kvalitāte. 1905. 1907. gada revolūcijā lauzās ārā ilgi krājusies tautas

revolucionārā enerģija . Tā bija demokrātiska revolū cija strādnieku vadībā . Latvijas apstākļos tai bija arī nacionālās atbrīvošanās raksturs . Tautas apziņā 1905 gads ienesa neatgriezeniskas pārmaiņas . Latviešu strēl nieki pamatoti tiek uzskatīti par internacionālisma pa raugu, taču viņiem piemita ari spilgtas nacionālās jū

tas. Jukums Vácietis, atspoguļodams daudzu strēlnieku viedokli , rakstīja , ka strēlnieki atbalstīja boļševikus, jo

Krievijas padomju valdība bija vienīgā, kura atzina mazo tautu neatkarību.1

Nacionālo pašapziņu visnotaļ veicina revolucionārie notikumi un sociālistisko nāciju pašapziņas aktivizēša nās. Vispārējā likumsakarība ir zināma. Tādi faktori kā atbrīvošanās no pazemojošās atkarības, no nacionālā juga , diskriminācijas likvidācija, nacionālā valstiskuma veidošanās pirmoreiz tautu vēsturē, pilnīgi jauns nā

cijas piederīgo izglītības potenciāls, nacionālo valodu I Vācietis J. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. I. taks» .

12

- 1922. – 5. - 6 . lpp .

« Spar

un kultūras progress – tie visi ir stimulējošie faktori. Ļoti svarīga ir arī šķiru iekšējo konfliktu mazināšanās

un izzušana pēc revolūcijas. Šķiru iekšējās pretrunas nācijas dzīvē prasīja lielu spēku patēriņu. Nācijas ma teriālās un garīgās potences daļēji tika izlietotas nega

tivam , ārdošam darbam . Šķiru cīņa kapitālisma apstāk. ļos ir likumsakarīga, taču tā neprasa apjūsmošanu. Pati par sevi šķiru cīņa ir barga , no tās cieš ne tikai polārie spēki , bet arī inteligence, tā nevar pozitīvi ietek

mēt nācijas kultūras dzīvi, vērojams arī patriotisko jūtu pretrunigais raksturs .

Nacionālā pašapziņa veidojas personības socializā . cijas procesā . Padomju etnogrāfi uzskata , ka tās pirmie aizmetņi rodas 5–7 gadu vecumā, bet pilnīgi apzināta

attieksme pret savu tautu 11-15 gadu vecumā. Nacio nālās pašapziņas veidošanās mehānismā ir posmi un pakāpieni . Lai skaram tikai dažus : konkrēto nacionālo

vidi, dzimto dabu, vēsturi , profesionālās kultūras iedarbi . Primārais ir reāla nacionālā vide , kurā veido jas cilvēka garīgā pasaule . Nacionālā vide ievirza per

sonību savu tradiciju, normu un priekšstatu gultnē. Te darbojas sociālā kontrole, ģimenes un vides neformālās sankcijas, sabiedriskā doma, kas liek no mazotnes uz skatīt par normu tikumu, nosodit netikumu, veido no teiktu uzvedības tipu. Cilvēks sevī uzsūc šo priekšstatu , ieradumu, tradiciju summu un vēlāk koriģē saskaņā ar

šķirisko un profesionālo piederību , politisko orientāciju, savas inteligences pakāpi. Nacionālās pašapziņas formēšanas stabila bāze mūs .

dienās ir profesionālā kultūra dzimtajā valodā. Bez kul tūras pamata nacionālā psiholoģija vispār kļūst proble mātiska – kur lai saskata šo grūti satveramo feno menu ? Cita lieta – reālas kultūras parādibas , kultūras dzīve . Tur nacionālā psiholoģija , arī racionālā pašap ziņa materializējas , padodas novērošanai, izpētei. Varu -

13

iedomāties esejas vai pētījumus par šādäm tēmām :

« Latviešu padomju oriģinālā dramaturģija un sabied . riskā doma republikā 80. gados » vai « Latviešu dzeja un nacionālā pašapziņa mūsdienās » . Kultūras dzīve ( teātris, dzeja, folkloras svētki, dziesmu svētki ) , pirm kārt , atspoguļo masu sabiedrisko apziņu un , otrkārt, to ietekmē, aktīvi veido vērtiborientācijas. Etnosocioloģe Leokadija Drobiževa savās publikāci . jās pievērsusies nacionālās pašapziņas veidošanas bā zei . Viņa dalās sekojošā novērojumā: profesionālās kul tūras ietekmi uz nacionālo pašapziņu grūti izpētīt ar socioloģiskām metodēm , jo ne vienmēr aptaujātie dod

priekšroku nacionālās kultūras vērtībām. Viens variants

ir tāds, ka cilvēks gan dod priekšroku nacionālās kul tūras parādībām , bet neapzinās to nozīmi. Otrs vari ants : neatkarīgi no personigās gaumes ( latvietis var labprātāk skatities « Lenſilm » ražojumus nekā Rigas

kinostudijas filmas un vismīļāk lasīt ārzemju autoru romānus ) cilvēks apzinās nacionālo kultūras vērtību pozimi un maksimāli veicina to saglabāšanu .

Izglītības līmeņa pacēlums sabiedrībā , inteliģences ipatsvara palielināšanās nācijas sastāvā , kā arī masu >

informācijas lidzekļu loma padara vēstures faktus pie

ejamus plašām masām . Vēstures nozīme sabiedriskajā dzīvē pieaug, attieksme pret dzimtās zemes vēsturi iz paužas kā tautas sociālā atmiņa, kā vēsturiskā apziņa D. Lihačovs ir teicis, ka nācijas interese par savu vēs. turi esot nācijas brieduma pazīme. Vēsture loti aktīvi

veido nacionālo pašapziņu . Vēsturnieki apzinās, ka tau tas pamodinātā interese par vēsturi pašlaik netiek ap mierināta. Un cik pareizi, cik lidzvērtigi ir vēsturiskie fakti plašu slāņu rīcībā ? No kurienes informācija iegūta - varbūt tikai no tuvinieku atmiņām ? Kāpēc tik

grūti likvidējams atstatums starp zinātniskajā litera tūrā atrodamām ziņām un masu apziņas līmeni? Var 14

būt vainojama vēstures pārmērigā politizācija un iz klāsta akadēmiskais stils , vāji attistitā vēsturiskā pub licistika ?

Vai ne tādēļ tik populāri kļuvuši Valentina Pikula romāni, ka cilvēki izslāpuši pēc vēsturiskās patiesības , ko viņi neatrod vēstures mācību grāmatās ? Kaut gan V. Pikulis nepavisain nesniedz precizu vēstures atai nojumu.

Vēstures parādības nevar izskaidrot tikai ar sociālo ekonomisko faktoru ietekmi un šķiru ciņas norisēm . Nesaraujami savā starpā saistīta vēsture un sociālā

psiholoģija, citādi vēsture kļūtu (un diemžēl bieži mūsu

grāmatās kļūst) par abstraktu shēmu. Vēsturē jāsa skata cilvēku raksturu sadursme, personiskās simpātijas un antipātijas, vadoņu ambicijas un kompleksi. Bet cik

dārgi maksā vēsturiskās patiesibas noklusēšana? Var saprast Lielā Tēvijas kara dalibnieku , partizānu , pēc

kara gadu aktivistu sarūgtinājumu, ka republikā paš . laik it kā tiek piemirstas tā laika tradicijas, noklusēti ciņās ar fašismu bojā gājušie. Bet izskaidrot to var: nāk gaismā ilgi slēptā, noklusētā patiesība par 1941 . un 1949. gada stalinisma upurien un pašlaik tā īpaši satrauc sabiedrību .

Nacionālai pašapziņai ir spilgti izteikts situativs rak. sturs . No nacionālo kustību vēstures ir zināms, ka priekš. plānā izvirzās te valodu lietošana (Kanāda ), te nacio

nālie konflikti, ārēji iegūstot konfesionālu formu ( Ziemel. irija ) , alkalapvienošanās ( Polijā XIX gs. ) , atdališanās

(Somija no cariskās Krievijas) . Nacionālāsintereses sa vās ārējās izpausmēs it kā pēkšņi fokusējas kādā vēstu

riskā notikumā (varbūt noklusētā ? ) , ievērojama tautas darbinieka vārdā (varbūt nonievātā ? ) , rituālā (aizmir stā? ) . Nacionālā simbola lomā var būt kāda dziesma vai dzejolis, nacionālās jūtas var uzvirmot sakarā ar veco

ģeogrāfisko nosaukumu atjaunošanu vai kādas celtnes 15

restaurāciju. Nacionālās pašapziņas aktivizēšanos var prognozēt , un lielās līnijās varēja paredzēt arī pašrei zējo nacionālo jūtu uzliesmojumu. Detaļās paredzēt na cionālās pašapziņas izpausmes nav iespējams, jo tās nosaka acumirklīgā situācija . Nacionālās pašapziņas ārējās izpausmes var mainīties: rīt tās būs citādas nekā patlaban.

Vairāk uzmanības būtu jāvelti būtiskām nacionālām interesēm , to izpētei , noskaidrošanai un reālai darbi bai šo interešu apmierināšanā . Latviešu tautai ir ļoti svarīgi panākt patiesu republikas suverenitāti un eko

nomikas patstāvību, ekoloģiskās vides atveseļošanu, latviešu valodas lomasatgūšanu savā etniskajā terito . rijā , profesionālās kultūras izaugsmi nacionālajās for mās , saskarsmes kultūras veidošanu republikas iedzīvo

tāju vidū . Apzinātas nacionālās intereses konsolidē nā ciju un noskaņo uz konstruktivu darbu . Ne par kādu nacionālo interešu zonas sašaurināšanu mūsdienās ne var būt ne runas .

Jautājumu par nacionālo karogu neuzskatu par pār ejošu un maznozīmīgu. Varbūt daudziem negaidīti sa biedrība tika nostādita dilemmas priekšā: pieņemt vai nepieņemt sarkanbaltsarkano karogu, kuru lidz šim ofi . ciāli vērtējām viennozīmīgi – tikai kā Latvijas Repub likas un latviešu buržuāzijas karogu. Diskusija un pati notikumu gaita pierādījusi, ka šis karogs un šis krā . sas daudziem mūsu sabiedribas cilvēkiem asociējas ar

nacionālo specifiku, neatkarīgi no tā , kā isti XIII gad

simtā bijis ar tālaviešu karogu. Vajadzētu saprast, ka šinī attieksmē jaušams protests pret staļinisko kazar mas sociālisma modeli un tajā laikā no augšas uzspiesto

pārāk vienpusīgo 1920. - 1940. gadu vērtējumu. Tie ir

bijuši ne tikai buržuāzijas valdīšanas gadi, bet arī tau tas dzīves gadi ar savām tumšām un gaišām dienām , ar noraidāmo un pārņemamo mantojumu. Pašreizējā 16

nacionālajā atmodā no atmiņu dzīlēm laužas árā pār mēru kritizētais un primitīvi attēlotais laiks , prasidams, lai mēs to vērtētu no jauna . Ievērojot tautas vēsturisko atmiņu un tautas prasības, Latvijas PSR Augstākā Pa

dome pieņēma lēmumu atzīt sarkanbaltsarkano krāsu salikumu par latviešu tautas kultūrvēsturisko simboliku. Objektivi spriest visvairāk traucē ierastā šabloniskā

pieeja, mūsu domāšanas stereotipi : melns vai balts, na cionālais vai šķiriskais, kas nav ar mums, tas ir pret

mums, un līdzīgi ar kazarmas sociālismu saaugušie vulgarizētie priekšstati . Sarkanā karoga vēsture ari nav viennozīmīga . Šāds karogs ir bijis zemnieku rokās Irānā

VIII gadsimtā , Vācijā XVI gadsimtā , Krievijā XIX gad

simtā. Tiesa, kopš Parīzes Komūnas pasaules sabied riskā doma to saista ar strādnieku šķiras un komunistu cīņas mērķiem . Kā tādu par savas valsts karogu to pie ņēma padomju valsts pēc Oktobra revolūcijas .

PSRS vēsturē ir bijis laiks , kad lidz ar spožām uz varām Lielajā Tēvijas karā krasi tika mainita atribū

tika , ar kuru bija saraduši miljoniem cilvēku . Sarkanā Armija tika pārdēvēta par Padomju Armiju , parādījās jauna virsnieku uniforma , kas šokējoši atgādināja cara

armijas un krievu baltgvardu formu pilsoņu karā . Tau tas komisāru vietā atdzima ministri, « Internacionāle »

tika nomainīta ar jaunu valsts himnu . Turklāt šīs pār maiņas tika uzspiestas no augšas. Pašlaik mūsu repub likā ideja par nacionālo krāsu atdzimšanu nāk no apak

šas. Nacionālajā pašapziņā sarkanbaltsarkanais karogs ieņēmis stabilu vietu – tā vēlas sabiedriskā doma, un tā jārespektē . Ja nacionālā pašapziņa ir ievainota ...

Latviešu tautas nacionālās pašapziņas uzbangojums mūsdienās vistiešākā veidā saistās ar pārbūves un de mokratizācijas procesu, ar jaunu ceribu atdzimšanu. 17

B. Pugo PSKP XIX konference teica , ka « veselas nă

cijas , tai skaitā latviešu tauta, sākušas parādit lielāku sociālo un politisko aktivitāti » l . Svarīgi, ka LKP CK pirmais sekretārs kā savstarpēji saistītus un lidzvērti gus momentus uzsvēra : sociālu aktivitāti, veseligu tiek smi nodibināt kārtību savās mājās un nacionālās paš

apziņas aktivizēšanos. Latvijas PSR ZA akadēmiķis J. Stradiņš runā Radošo savienību plēnumā 1988. gada jūnijā nosauca pašreizējo gaisotni republikā par trešo latviešu tautas atmodas laiku.2

Nacionālā pašapziņa veseliga un harmoniska ir tāda gadijumā, ja tajā organiski ieklauti visi tēvzemes ele menti. Sie elementi ir : dzimtā daba, valoda , kultura

vēsture, pastāvošā sabiedriski politiskā iekārta . Ja ir sociālisms un sociālā taisnīguma apstākļi , tad visiein šiem elementiem dabīgi un normāli vajadzētu kļūt par

nacionālā lepnuma objektu . Bet ja tas tā nav? Ja lep numa vietā ir sāpe , ja traucēta harmoniska nacionālas pašapziņas attīstība ? Tādā gadījumā nacionālā pašap ziņa vairs nav tik veselīga, kā mēs gribētu, bet slimiga un ar kompleksiem . Māksliniece Džemma Skulme Ra

došo savienību plēnumā 1988. gada jūnijā taisni teica: «...mūsos darbojās slimīgs komplekss, mazākumtauti bas komplekss.» 3 Ja ar to izceltos atsevišķi cilvēki, ne būtu vērts uztraukties. Bet , ja runa ir par masu apzi ņas fenomenu, cēloņi jāineklē sociälā taisnīguma prin cipa parkāpšanā . Spilgta nacionālā pašapziņa , kā zināms, vienmēr rak

sturiga sociāli aktīviem cilvēkiem un nevis truliem pa tērētājiem . Inteligence visātrāk uztvēra trauksmes sig . nālus . Radošo savienību plēnuma dalībnieku runās bija ' B. Pugo runa PSKP XIX Vissavienības konferencē. 1988. – 1. jūl . 1988. – 8. jūl . 2 Literatūra un Māksla . 3

Turpat. – 17. jūn. 18

Ciņa . -

īpašs dramatisms, skanēja sāpe par ekoloģisko situāciju republikā , latviešu valodas prestiža krišanos, mūsu mākslas starptautisko autoritāti. Viens no pamatcēlo ņiem ir novecojis saimnieciskais mehānisms, ieilgusi ekstensivā saimniekošana, birokrātisko resoru diktāts no

centra . Par tāda satura problēmām sprieda PSKP XIX konferences delegāti.

Bet tam taču ir sakars ar nacionālo pašapziņu . Cilvēku nacionālās jūtas ir sāpīgi aizskartas, ja viņi redz un jūt , ka Padomju Latvija praktiski nav savienotā repub lika , bet kluvusi par teritoriju, kurā Vissavienības resori var netraucēti izvietot dažādus uzņēmumus, neņemot vērā sociālās , demogrāfiskās un psiholoģiskās sekas. Ekonomiskās attistibas ziņā savā reģionā Latvija kād reiz bija pirmajā vietā . Tagad lauksaimniecībā tā ir re ģiona pēdējā vietā aiz Baltkrievijas, Igaunijas un Lietuvas . Kā stāstīja Latvijas Lauksaimniecības aka dēmijas profesors E. Grinovskis Radošo savienību 1988. gada jūnija plēnumā, republikas lauksaimniecību vis

sāpīgāk skāruši dažādi voluntariski rīkojumi no centra, kuriem paklausīgi sekoja vietējie vadītāji, kā rezultātā gadu desmitu laikā palika neizmantots republikas lauk saimnieciskais potenciāls. Vai šāds stāvoklis var veici nāt nacionālo pašlepnumu? Mākslas darbiniekus sāpīgi aizskar pārmērīgās centralizācijas sekas kultūras un mākslas dzīvē : trūcīgās iespējas latviešu padomju māk slai reprezentēties ārzemēs , teātru, bibliotēku ēku un daudzu kultūras pieminekļu bēdīgais stāvoklis. Provin ciālisms, nesakoptība , visādas nemākulības neveicina

normālas nacionālās pašapziņas attistibu . Valodu saskarsme ir pats pirmais starpnacionālās sa skarsmes pakāpiens. Masu uztverē nacionālā valoda ir 1 Literatūra un Māksla .

1988. – 17. jūn . 19

pati galvenā nacionālās dzīves izpausme. Patiešám , na .

cionālās valodas funkcijas personības veidošanā ir ne aizstājamas. Pretēji tam visam

latviešu valodas soci .

ālais prestižs pēdējo gadu desmitu laikā republikā ir krities, un tās lietošana jūtami sašaurinājusies. Prak . tiski – latviešu valoda tika pakāpeniski izspiesta no pārvaldes lietvedības, atsevišķām zinātnes nozarēm , arı

no iedzīvotāju apkalpošanas sfēras . Cilvēkus sāpīgi aiz skar nevērīgā attieksme pret latviešu valodu republikas

lielajās pilsētās, un to lielā mērā nosaka iedzīvotāju rracionālais sastāvs un latviešu valodas nezināšana cit tautiešu vidū .

Lielu trauksmi latviešu iedzīvotājos rada nācijas et nodemogrāfiskā potenciāla straujā krišanās. Latviešu

skaits republikā nav sasniedzis pirmskara līmeni . Vienas paaudzes dzīves laikā no 1935. gada līdz 1989. gadam lat iedzīvotāju īpatsvars ir samazinājies no 77

līdz 52% . Kaut ari latvieši kā nācija neasimilējas, kā teikts, Radošo savienību plēnuma rezolūcijā , paši savā etniskajā teritorijā viņi var kļūt par mazākumu. Pama . totās bažas atspoguļojās aicinājumā LKP un republikas valdībai « par vienu no galvenajiem uzdevumiem uzska tīt latviešu nācijas saglabāšanu un uzplaukumu» . Visbeidzot slimīgi un pat traģiski masās tiek uztverta arī Latvijas vēstures pārvērtēšana . Jāatzīst , ka inte rese par vēsturi ir sakāpināta visā mūsu zemē, strauji norisinās daudzu notikumu un vēsturisku personu lo .

mas pārvērtēšana , iezīmējušās visai atšķirīgas pozici jas spriedumos par industrializāciju, kolektivizāciju vai Lielo Tēvijas karu . Tomēr šķiet , ka diskusijās par vēs . turi mūsu republikā viedokļi ir īpaši polāri un polemika bieži iegūst dziļi personisku skanējumu. 1 Radošo savienību plénuma rezolūcija . sla . 20

1988. - 10. jūn .

Literatūra un Māk

Nāk gaismā pilnīgi jauni fakti par 1939.- 1940. gada notikumiem . Atklājas daudz pretrunīgāka aina , aizku

lises, Stalina un Višinska amorālā ārējā politika , kura ietekmēja arī Latvijas likteni . Cilvēku prātus sāk no darbināt doma : kas mēs bijām šajā lielvalstu sadur smē, kādi spēki noteica iznākumu - padomju varas -

pasludināšanu Latvijā un tās iestāšanos PSRS sastāvā ? Komunistiem

.

aktiviem revolucionārās kustības da

lībniekiem 30. gados – tās ir arī smagas pārdomas, par ko liecina kultūras darbinieka V. Kalpiņa un citu atmiņas . Idejiski, pašaizliedzīgi cīnītāji, iznākuši no pa . grides 1940. gada vasarā , deva tautai savu sociālo un

demokrātisko pārmaiņu programmu. Viņi aizrāva tautu un atrada tajā atbalstu . Taču staliniskā režīma žņau gos savu programmu pilnīgi īstenot nespēja . Vairāku tūkstošu ģimeņu dzīvi smagi sadragāja 1941. un 1949 gada deportācijas. Fakti par nelikumīgi izsūtītajiem ,

ilgi noklusēti , kļūst plaši zināmi, tiem līdzi nāk aiz turētās emocijas, atmiņas, sāpes ... Diskusijās par vēs turiskajiem notikumiem Latvijā spēcīgs vadmotīvs ir apziņa : sociālisms nav bijis tāds , par kādu cīnījāmies, kādu gribējām uzcelt , pati vēstures gaita nav bijusi

tāda , kādu mums attēloja . Tas visam piešķir drama tismu un rada galējus spriedumus.

Vietā būtu atgādināt pazīstamā padomju filozofa Igora Kona viedokli par nacionālās pašapziņas iespē jamām formām . Nepietiekami attistita nacionālā paš .

apziņa ir egocentriska, sevi apliecina pretstatījumā ci tiem . Nobriedusi personība un nācija apliecina sevi po zitīvi . Nejuzdama mazvērtības kompleksu, tā tiecas pēc

saskarsmes. Latviešu tautas nacionālā pašapziņa paš laik savās izpausmēs daļēji ir kļuvusi slimīgāka, jo tā ir ievainota . Šo masu apziņas fenomenu mēģinu izskaid rot ar mūsu dzīves un vēstures reālijām . Nacionālās pašapziņas izpausmes masās pavada tādi psihiski vei . 21

dojumi, kā nepacietiba , eiforija , uzbudinājuins, nacio

nālo jūtu sakāpinātība. Interfrontes manifestācijās un sapulcēs izskan draudi no spēka pozīcijām , saukļi ar kosmopolītisku vai pat šovinistisku nokrāsu. Tie savu kārt rada jaunu emocionālu distresu sabiedrības otrajā

daļā . Tas bieži izplūst galējībās, nepārdomātos sauklos , it īpaši jaunatnes auditorijās . Daudzreiz ir teikts, ka mums visiem trūkstot politiskās kultūras . Mums pietrūkst ari politiskā reālisma. Meklēt savu nelaimju cēloņus tikai ārpusē , citās tautās, būtu pavi

sam neproduktīva darbība , emocionāla pacēluma vietā ar laiku jānāk paškritikai , paškontrolei, sevis organizē

šanai pozitīvam darbam . Ticu, ka nacionālā pašapziņa pilnibā atveseļosies, ja emocijām ļaus izpausties, ja kļūdas tiks labotas un sociālā taisnīguma princips at jaunots.

Sociālisma atjaunotnes un republikas iedzivotāju konsolidācijas programma

Starpnacionālo attiecību radikālas atveseļošanas pro gramma

republikā,

kā

redzams,

veidojās

1986 .-

1989. gadā, turklāt idejas un priekšlikumi nāca gan no augšas, gan no apakšas. 1988. gada 5. maijā notika LKP CK plenums. Tas bija pirmais pēc LKP XXIV kongresa speciāli ideolo

ģiskam darbam veltīts plēnums, kura uzmanības centrā atradās starpnacionālās attiecības. Zināmā mērā tas

bija ari atskats uz republikā padarīto, kopš sāka fun kcionēt LKP CK Starpnacionālo attiecību komisija ar pirmo sekretāru priekšgalā un sākās būtiskas pārmai ņas partijā nacionālās valodas politikā. Plēnuma darba gaitā izskanēja dažādi viedokli, bija jūtama veco ste 22

reotipu pārvarēšana . Kopumā

pirmā

sekretära

referātā un vairumā runu pārsvaru ņēma jauna pieeja

nacionālo problēmu risināšanai republikā . Plēnums orientēja uz īstu, abpusēju divvalodību, at zīstot, ka būs vajadzīgi lieli pūliņi, lai pārvarētu pie

ļauto kļūdu sekas attieksmē pret latviešu valodu . No stiprinājās uzskats , ka abu valodu prašana it visur tur, kur darbiniekiem darīšana ar iedzīvotājiem , ir viņu pro

fesionālās lietderības rādītājs . Plēnumā atbalstu guva priekšlikumi par imigrācijas ierobežošanu un pārtrauk šanu, par pamatiedzīvotāju vitālo interešu ievērošanu dzīvokļu celtniecības programmas realizēšanas gaitā. Skaidri un nepārprotami bija izteikts viedoklis par LKP CK 1959. gada jūlija plēnuma lēmuma pārskatīšanu kā neatliekamu ideoloģisku uzdevumu .

Uzskatu , ka svarīgi posmi šai procesā bija LKP CK Nacionālo un starpnacionalo attiecību komisijas izvei došana 1987. gadā , šās komisijas 1987. gada 3. augustā pieņemtā ilglaicīgā valodu attistības programma. Täs centrā bija radikāla latviešu valodas mācīšanas uzla bošana visās mācību iestādēs ar krievu valodu un citi

pasākumi plašākai latviešu valodas lietošanai un pres tiža celšanai . Šāda ricība būtiski ietekmēja psiholoģisko klimatu republikā . Nevienam vairs nevarēja būt šaubu, kāds ir LKP principiālais kurss starpnacionālajās at tiecībās .

LPSR Rakstnieku savienības valdes paplašinātā plē numa runās un rezolūcijā , ko pieņēma 1988. gada jū

nijā , izpaudās nobriedusi nacionālā pašapziņa, savie nota ar lielu atbildību savas tautas un vēstures priekšā . Nacionālā pašapziņa pārtapa konkrētā iniciativa: sa

vākt kopā republikas intelektuālos spēkus, izstrādāt ri cības programmu. Visā plēnuma darbā bija jūtama mil zīga emocionālā spriedze, ilgi krājusies radošā ener ģija , 70 runātāji pauda sāpi par stāvokli republikā , par 23

latviešu tautas pagātni un tagadni, taču ari ceribu uz

atjaunotni. Puse plēnuma dalībnieku bija komunisti , 80 tūkstoši cilvēku ar saviem parakstiem tieši aplieci nāja atbalstu radošās inteligences iniciativai . Plenuma

materiālu pamatidejas: decentralizācija un demokrati zācija ; latviešu tautas atdzimšana ; visu pamatiedzīvo tāju konsolidācija pārbūves procesā .

Latvijas Rakstnieku savienības paplašinātā plēnuma idejiskā platforma atbilst PSKP XIX konferences rezo lūcijai « Þar starpnacionālajām attiecībām » . Tā nosoda Jeņiniskās nacionālās politikas principu deformāciju mūsu pagātnē, atzīst nepieciešamību attistit republiku patiesu patstāvību, veicināt garigu progresu , ievērojot

nāciju un tautibu kultūras savdabību, nacionālo valodu aktivu funkcionēšanu dažādās dzīves sfērās, kā ari iestājas pret nacionālo norobežotību un šovinistisku uz pūtību .

Atklātuma atmosfēra sekmēja plašas diskusijas presē. Avīžu un žurnālu redakcijās ieplūda tūkstošiem vēstulu. Par notikumiem republikas dzīvē katrreiz kļuva autori tatīvu personu publikācijas: J. Vagra , A. Gorburiova, 1. Ķezbera , J. Petera , I. Ziedoņa, P. Putniņa un citu

raksti . Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums un Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress , kā arī vairākas LPSR Augstākās Padomes likumdošanas ak

cijas būtībā rezumēja dziļas pārmaiņas tautas pašap ziņā un, apkopojot dažādus viedokļus, izstrādāja pro grammatiskus dokumentus täläkai ricībai.

Lai gan Rakstnieku savienības paplašinātā plēnuma uzmanības centrā neapšaubāmi bija latviešu tautas at tistibas sasāpējušie jautājumi, tomēr tam nepavisam

nebija raksturīga norobežošanās no problēmām , kuras i Sk.: PSKP XIX Vissavienības konferences materiāli .

1988. – 100.– 103. lpp. 24

R.,

risināmas kopā ar citām republikām . Runās tika skar tas pašreizējo nacionālo attiecību sastrēgumu kopīgās vēsturiskās saknes, nobriedusi nepieciešamība veidot

isti tiesisku valsti , nodrošinot republikām patiesu suve renitāti . Imants Ziedonis savā runā solidarizējās ar B. Oļijnika, S. Baruzdina , Silvas Kaputikjanas vērtēju miem par nacionālo attiecību perspektivu PSRS . Uldis Bērziņš atgādināja latviešu inteliģences tradīcijām rak sturīgās rūpes ari par citu tautu tiesībām un likteņiem .

Jānis Stradiņš , runādams plēnumā par republikas kul tūras sakariem ar ārpasauli, uzsvēra domu, ka šo sa karu paplašināšana visnotaļ atbilstu PSRS stratēģiska jām interesēm .

Latvijas Komunistiskās partijas dibinātāji P. Stučka , F. Roziņš un citi nekad nav likuši vienlīdzības zīmi starp jēdzieniem « Latvija » un « latvieši » , bet vienmēr paturējuši prātā Latvijas iedzīvotāju daudznacionālo sastāvu, proletariāta daudznacionālo raksturu. Viņi jau

pirmsoktobra periodā meklēja tādu Latvijas nacionālā jautājuma risinājumu , kas būtu saskaņā ar visu šeit dzīvojošo nacionalitāšu demokrātisko slāņu interesēm .

Šīs tradīcijas ne vien jāsaglabā , bet arī jāatjaunina. Radošo savienību plēnumā tika daudz spriests par visu veselīgo republikas spēku konsolidāciju , kopīgām rū pēm un republikāniskā patriotisma izkopšanu. Par to runāja Uldis Bērziņš , Arnolds Klotiņš , Jānis Stradiņš, Aivars Berķis un citi . «Mums ir jāiekļauj visu tautību cilvēki , kas dzīvo mūsu Latvijā .. republikas kopējā kultūras orbitā , » uzsvēra akadēmiķis J. Stradiņš, bet

žurnālists Aivars Berķis ļoti pamatoti atgādināja, ka latvieši kā pamatnācija un relatīvi lielākā etniskā ko pība Latvijā nes vislielāko atbildību par visu iedzīvo 1 Literatūra un Māksla.

1988 .

17. jūn.

2 Turpat . 25

taju konsolidāciju un Latvijā dzīvojošo nacionalitāšu identitātes saglabāšanu. Doma par dažādu nacionali. tāšu progresīvo spēku saliedēšanu skanēja arī Radošo savienību plēnumā 1989. gada 30.- 31 . martā . Atsaucoties radošo savienību aicinājumam attistit savu nacionālo kultūru dzimtajā valodā , republikā dzi

vojošo nacionalitāšu pārstāvji ar Tautas frontes atbal stú izveidojuši savus nacionālos kultūras centrus un biedrības Latvijas Baltslāvu biedrību , Latvijas Krievu kultūras biedrību, Ebreju kultūras biedrību un citus, kā arī Nacionālo kultūras biedrību asociāciju.

Rakstnieku savienības 1988. gada 1.-2. jūnija papla šinātā plēnuma rezolūcijas un 1989. gada 31. marta plē

numa « Deklarācijas» un Latvijas Tautas frontes pro grammas, kā arī Latvijas Tautu foruma lēmumu pa matsaturs ir patiesi demokrātiskas sabiedrības radišana Latvijā, kurā pastāvētu sociālais taisnīgums. Tā ir

konstruktīva un konsolidējoša darbības programma. Starpnacionālo attiecību radikālu atveseļošanu paredz ideju virkne . Republikas reālas suverenitātes nodrošināšana uz

tautvaldības pamata , kas būtu visu Latvijas PSR iedzīvotāju un visu nacionalitāšu drošības garants.

-

Latvijas iedzīvotāju konsolidēšanās pret stalinismu, birokrātiju , autoritāru varu . Tautas demokrātisko tiesību un kultūras vajadzību apmierināšana . Ievērojot to , ka latviešiem ir pamatnācijas statuss un « Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur saglabāties un attīstities latviešu nācijai , latviešu valodai un kultūrai », atzīt latviešu valodu par valsts valodu republikā, vienlaicīgi nodrošinot abu valodu - lat

viešu un krievu - brīvu izmantošanu visās dzīves

sfērās . LTF programmā , ko pieņēma LTF otrajā kongresā 1989. g . oktobrī, iedaļa par starpnacionāla. jām attiecībām ir gan radikāla , gan arī korekta . Tā 26

atbalsta visu Latvijas nacionālo grupu kultūras uz

plaukumu, visu iedzīvotāju sociālo un tiesisko vien lidzibu .

Nekontrolējamas un stihiskas migrācijas pārtrauk šana, turklāt galvenokārt ekonomiskiem , nevis tikai administratīviem lidzekliem .

Revolucionārās pārbūves procesā izceļas strauji pie augusi inteliģences loma. Ne mazākā mērā nenoniecinot strādnieku un zemnieku izšķirošo lomu materiālo vēr tibu ražošanā , nevar neatzit inteliģences īpašo sūtību nācijas garīgās dzīves veicināšana un pašapziņas vei

došanā , turklāt dažādos pärbūves posmos priekšplānā izvirzās te viena , te otra inteliģences grupa. Droši var apgalvot , ka radošā inteliģence pirmā izteica, pat iz kliedza sāpi par republikas un latviešu tautas stāvokli. Un tā bija visas tautas balss . Latvijas Tautas frontes veidošanās posmā ievērojami aktivizējās zinātniskā in teliģence. Ļoti iespējams, ka drīzā laikā jutīsim , ka pār būvi droši vada tautsaimnieki, izstrādādami un iedzīvi.

nādami reģionālā saimnieciskā aprēķina koncepciju , kā arī lauksaimnieku vadošie prāti , nodrošinādami lauk saimniecības augšupeju . Ilgus stagnācijas gadus ( bet Latvijā īpaši kopš 1959. g. ) bija vērojama atsvešināšanās starp partiju un

inteliģenici. Pārbūve visu apgrieza otrādi . Inteliģences depresiju un panīkumu nomainīja kūsājoša aktivitāte un reizē sāka veidoties jaunas attiecības ar Komunis

tisko partiju . Vladlens Dozorcevs raksta , ka visā savā mūžā neatceroties laiku, kad inteliģence būtu tik sir snīgi atbalstījusi vadibu. Andris Jakubāns Latvijas

rakstnieku 1988. gada paplašinātajā plēnumā teica :: « ...mēs savas sirdis , visu, kas mums ir, atklāti un go digi atdodam savai partijai un valdībai . Tas ir nebijis notikums. Ir tikai mazas šaubas : ko rīt daris ar mūsu 27

sirdim

___

pieņems vai nepieņems? »! Bažas izrādijās

pamatotas: sabiedrības viena daļa pauda neuzticību un

aizdomīgumu pret inteliģences iniciativu, saskatot tajā nacionālistiskas tieksmes. PSKP CK sekretārs A. Ja

kovļevs, uzturēdamies Rīgā , nosodīja šādu attieksmi , nosaucot to par amorālu . PSKP XIX konference rezo lūcijā par starpnacionālajām attiecībām uzsvēra pa domju inteliģences īpašo lomu : «Vispārējais nacionālo attiecību klimats loti lielā mērā ir atkarigs no tās pil soniskā brieduma, savas tautas un visas sabiedrības

kardinālo interešu izpratnes dzilum a .»2 Notikumi Latvijā nav šķirami no PSRS vispārējā de

mokratizācijas procesa, no pārbūves likteņiem . Pārva rot konservativo spēku visai nikno pretestību republikā un arī ārpus tās , nacionālo attiecību demokratizācijas

process iet uz priekšu. Latvijas PSR valdība pieņēmusi lēmumu par iedzīvotāju mehāniskā pieauguma pārtrauk šanu Latvijā, ļoti plaši apspriests Valodu likuma pro jekts un 1989. gada 5. maijā Latvijas Augstākās Padomes sesijā deputāti lēma par Valodu likumu un to pieņēma.3 Cerību vieš 1989. gada 12. marta Manifestā . cijas pārsteidzošā vienotība un izturētība, 1989. gada 25. marta sēru gājiena klusā nelokāmā apņēmība nekad ,

nekad vairs nepieļaut totalitārisma elementu atdzim šanu Latvijā , Lauksaimnieku savienības dibināšanas

kongresa dalībnieku vitalitāte un pamatīgums. Tautas sabiedriskā apziņa revolucionārās atjaunotnes procesā atveseļojas. Tas ļauj cerēt , ka nākotne Latvijai būs la bāka . Vēstures zinātņu doktore I. APINE

i Literatūra un Māksla . 1988. - 8. jūl . 2 PSKP XIX Vissavienības konferences materiāli. 3 Sk.: 164. – 170. lpp. - Red.

104. lpp .

P. STUČKA

PAR NACIONĀLO JAUTĀJUMU LATVIJA

Latviešu marksista , V. I. Ļeņina līdzgaitnieka Pē. tera Stučkas zinātniskajā un politiskajā mantojumā lielu vietu ieņem domas par nacionālo jautājumu un tā risināšanas ceļiem . Šim problēmu lokam speciāli veltīti vairāk nekā 50 viņa darbi ; daudz vērtīgu atziņu par to atrodam arī citos viņa sacerējumos , īpaši par filozofiju , agrāro jautājumu , vēsturi . Nacionālais jautājums Latvijā P. Stučku sāka inte resēt jau pagājušā gadsimta 80. gados. Jaunlatviešu ideju ietekmēts , P. Stučka iekļāvās cīņā par latviešu kultūras

un

valodas

attistību ,

tautas

izglītošanu.

1888. gada oktobrī viņš kļuva par progresīvās demokrā tiskās avīzes « Dienas Lapa » atbildīgo redaktoru un ak tivi atsaucās uz latviešu tautas nacionālās dzīves parā

dibām . P. Stučka konsekventi propagandēja latviešu

valodas lietošanu, aicināja jaunatni to izkopt. Viņš pats daudz darīja latviešu juridiskās terminoloģijas iz veidē .

P. Stučkas vadībā « Dienas Lapa » arī izskaidroja la sītājiem , ka nacionālā jautājuma risinājumu nevar iero bežot kultūras un valodas sfērās. Redakcijas rakstā

« Tautiskie centieni Austroungārijā » jau lasām : « Tau tiskie (t . i. , nacionālie - L. D. ) centieni negrozās vis 29

vienigi ap tautību un valodu , bet arī ap brivibu , un tas. kas , gādādams lielākas tiesības tautas valodai un tauti

bai , nodos tautu verdzībā , būs tomēr tikai –

tautas

ienaidnieks . >>

Kā jaunstrāvnieku ideologs P. Stučka viens no pir

majiem Latvijā sāka propagandēt proletāriskā interna cionālisma idejas. Kā viens no Latviešu sociāldemokrā

tiskās strādnieku partijas (dibināta 1904. gadā ) vadītā jiem viņš veicināja tās apvienošanos ar Krievijas So. ciāldemokrātisko ' strādnieku partiju , pārvēršanos par KSDSP Latvijas Sociāldemokrātiju.

1905. — 1907. gada revolūcijas laikā nacionālais jau tājums guva izteikti revolucionāru nokrāsu . P. Stučkas zinātniskajā publicistikā , sākot ar 1906. gadu, tas ieņēma vienu no redzamākajām vietām . Rakstā « Re publika vai pašvaldiba ? » ( 1906. g. ) viņš formulēja La

vijas proletariāta tālaika nacionālās prasības: vienlī dzību ar visām Krievijas tautām un plašu vietēju de mokrātisku pašvaldibu - autonomiju. P. Stučka tur uzsvēra : latviešu darbaļaudis nevēlas atdalīties no Krie vijas, bet cīnās kopā ar visiem tās revolucionārajiem

spēkiem , lai kļūtu « brīvās Krievijas brīva tauta ». Citā rakstā P. Stučka kritizēja tos socialdemokrātus, kas

plašas autonomijas prasībā saskatīja nacionālismu vai pat separātismu un baidija, ka, šādai autonomijai ievie šoties , sākšoties asi nacionālie konflikti. ( Tā , piemē ram , tolaik domāja daļa Tbilisi sociāldemokrātu orga nizācijas vaditāju, kas stingri centralizētā valsts varā

saskatīja pretspēku nacionālisma uzliesmojumiem. ) P. Stučka uzskatīja – demokrātiskā daudznacionālā valstī , kura īsteno arī demokrātisku nacionālo politiku ,

autonomija nevar kļūt par nacionālisma un separātisma 1 Dienas Lapa. 30

1890.

18. dec.

perēkli. Tā tas varētu būt tikai tur, kur birokrātiska centrālā vara apspiež nacionālās tieksmes, cenšas ar varas līdzekļiem veicināt mazo tautu asimilāciju.

P. Stučka, asi vērsdamies pret meņševiku L. Martovu , kas sludināja asimilācijas paātrināšanu, norādīja : «Te skaidri parādās aiz pretiiacionālistu maskas istens na cionālisms.» Marksistiskā kustība « apvieno uz ciešāko

dažādo tautu proletāriešus, atstājot viņiem viņu valodu un tautibu , » teica P. Stučka.

1906. gadā P. Stučka veica plašu pētniecisku darbu, lai atsegtu nacionālā jautājuma vēsturi Latvijā. To vis pirms atspoguļo viņa raksti « Tautības un partijas » un « Tautības stabuļu skaņas », bet kopsavilkumā apcerē jums « Tautību vai šķiru cīņa », kas bija ievietots rakstu krājumā «Atvases» ( Pēterburga , 1907, izdevniecība « Dzirkstele» ) . Tā vēsturiskā dala pēc tam dalēji atkār

tota arī pašā nozīmīgākajā P. Stučkas apcerē par šo tēinu

« Nacionālais jautājums un latviešu proleta

riāts», kas bija publicēta 1914. gadā krievu valodā V. I. Ļeņina vadītā boļševiku partijas žurnāla « Prosveš . čeņije» lappusēs . Radot šos darbus, P. Stučka izmantoja ne tikai paša savāktos materiālus , bet ari datus un

atziņas no Friča Roziņa grāmatas «Latviešu zem nieks», kas bija veltīta Latvijas agrāro attiecību vēs turei .

P. Stučka pierādīja , ka nacionālais jautājums Latvijā radās XIX gadsimta vidū un nevis XIII gadsimtā, kā daudzi tolaik domāja. Vācu bruņinieku ekspansija, t . i . ,

tās vēsturiskās sekas, radīja nacionāli atšķirīgu kārtu dalījumu : vācu muižniekus un latviešu zemniekus, taču asais antagonisms, kas radās uz tā pamata, bija šķi risku , sociālu pretrunu izpausme, jo nevienai no šīm | Stučka P. Nacionālais jautājums un latviešu proletariāts :/ Darbu izlase 1906–1930.

-

R., 1972.

33., 34. lpp . 7

31

kārtām sākotnēji nebija īpašas nacionālas apziņas , in . tereses un mērķi. Nebija ne nacionālu , ne sociālu pret runu starp nebrīvo zemnieku un vācu pilsētnieku , kurš ari bieži vien bija pārvācojies latvietis. Kā Vācijā , tā Baltijā (Latvijā , Igaunijā ) muižniecība uzskatīja zem niekus par «runājošiem lopiem », kuriem bija jāpaliek

ārpus kultūras. P. Stučka parādīja, ka , ekspluatācijas pakāpei pieaugot, saasinājās zemnieka un muižnieka so ciālā konfrontācija , kura kļuva eksplozīva klaušu laikos XIX gadsimta pirmajā pusē . Taču ne nacionālajā no

zimē. To parādīja arī zemnieku tieksme pāriet pareiz ticībā un aizbraukt no vietējā muižnieka varas apvidus, pat projām no Latvijas uz Krieviju , lai varētu tur dzi vot brīvāk .

P. Stučka secināja : «Tautiskai kustībai uz laukiem nebija isti vietas : ar tautiskiem centieniem nevarēja iz

šķirt agrāro jautājumu un apkarot muižniecības feodālo varu . » l P. Stučka norādīja : lai gan pirmie latviešu na. cionālās apziņas modinātāji nāca no zemnieciskas vides ( K. Valdemārs u . c. ) , nacionālo cīņas karogu Latvijā

pacēla nevis zemniecība , bet topošā inteliģence, kas bija pārgājusi uz dzīvi miestos un pilsētās , kur « skaidri saimnieciskas cīņas un intereses itin driz noveda ne vien pie tautiskas cīņas , bet pat pie tautību naida » .

P. Stučka uzsvēra, ka šīs parādības radās sakarā ar kapitālisma attīstību, saimniecisko sakaru izveidošanos starp Latvijas novadiem un lauku iedzīvotāju pastipri nātu ieplūšanu pilsētās , kā rezultātā Latvijas pilsētu nacionālā seja sāka strauji mainīties. Tur radās aktiva, uzņēmiga latviešu sīkburžuāzija, kas uzsaka konkuren

ces cīņu ar vācu ražotājiem un tirgoņiem , pakāpeniski | Stučka P. Nacionālais jautājums un latviešu proletariāts. 49. lpp. 2 "Turpat. 32

50. lpp .

iekarojot sev arvien nozīmīgākas saimnieciskās pozīci

jas. P. Stučka pamatoti uzskatīja, ka pirmā latviešu inteliģences paaudze un tās avangards

jaunlat

vieši — bija šā nacionālā sīkburžuāziskā slāņa domu izteicēji. Tā pacēla nacionālās cīņas vienotāju kul

tūras karogu – , apelēja pie zemniecības, kas pēc Alek sandra II reformām izvērsa cīņu par labākiem rentes noteikumiem un iespēju iepirkt zemi privātīpašumā .

Šādā situācijā ari zemnieku cīņa jau kļuva nacionāla, kas it īpaši bija saskatāms 80. gadu nemieros, muižu dedzināšanā u . tml .

P. Stučka nenoliedza ari citu Eiropas tautu nacionā . lās atmodas ietekmi ( piemēram , vācu, čehu, poļu , somu u . c. ) uz latviešu nacionālās domas veidošanos, taču

saskatīja tās saknes pašas Latvijas sabiedriskajā dzīvē, pārmaiņās, ko te radīja kapitālisms, dibinot jaunu ra žošanas struktūru un veidu , laužot kārtu robežas, vei dojot šķiras, kurām bija arī izteiktas nacionālās iezī

mes. Vēlāk P. Stučka izskaidroja , ka reizē ar šķiru

dalījuma prioritātes rašanos sabiedrībā reljefi izdalās ari nacionalitātes ar savām īpašām

prasībām un mēr

ķiem . Turklāt par nāciju saistošu elementu viņš uzska tīja ne tikai kopīgo teritoriju, saimnieciskos sakarus , kultūru, valodu , bet arī vēstures kopsakarības . « Svarīgs saistošs elements priekš nācijas ir viņas vēsture jeb tradicija ( vai nu patiesa , vai iedomāta, teiksmaina ) .>>

Viena no latviešu nācijas nacionālās apziņas veidoša nās un konsolidēšanās iezīmēm bija tieši šās kopējās vēstures apzināšanās, sava likteņa kopības uztvere. P. Stučka savos pētījumos soli pa solim izsekoja , kā latvieši, plaši pāriedami uz dzīvi pilsētās, arvien vairāk apzinājās savu nacionālo piederību un sāka to uzsvērt ! Stučka P. Valsts teorija un Padomju konstitūcija. 1922 .

[M. ) ,

12. lpp. 2 - 621

33

pretstatā vācu muižniecībai un buržuāzijai , kas visādi centās ierobežot latviešu saimniecisko un kulturālo ro

sibu . Ši pretdarbība objektīvi tieši veicināja latviešu nacionālo saliedēšanos, jo to prasīja ne tikai viņu gari.

gās, bet arī tīri praktiskās intereses , visas Latvijas at tistības intereses . Latviešu pilsētu un lauku sīkburžuā zijai XIX gadsimta 50.-70 . gados bija progresiva loma ,

un tā , pateicoties saviem ideologiem - jaunlatvie. šiem –, to arī apzinājās . Šādos apstākļos auga latviešu valodas nozīme. P. Stučka rakstīja : «Tagad uzstādīja lozungu savas mātes valodas nekaunēties .»! Jāuzsver,

ka jaunlatvieši nebija nacionālisti , bet pasaules humā nās kultūras apgaismoti darbinieki . P. Stučka ļoti aug stu vērtēja viņu lomu Latvijas vēsturē . Viņš atzina , ka tā bija inteligence, kas cieši saistīta ar visu tautu, prata uztvert un izteikt tās intereses tad , kad tautas masas

tās vēl īsti neapzinājās -- tautas nojausma inteliģen ces galvās tapa par « skaidru domu, apzinīgu gribu» .2 Jaunlatvieši veicināja nacionālos centienus ar progre

sivu noslieci . Sevišķi pozitīvi P. Stučka vērtēja A. Kron valda darbibu un uzskatus. Savā apcerē « Latvieši 19. gadsimtā », kas 1915. gadā bija ievietota Krie vijas «Jaunās enciklopēdiskās vārdnīcas » 24. sējumā , P. Stučka pat izsaka domu, ka jaunlatviešu radikālā spārna turpinājums bija demokrātiski noskaņotā lat viešu inteligence, kas 90. gados veidoja marksistisko Jauno strāvu.

Nacionālisma izplatība , pēc P. Stučkas domām , säkās tikai pēc jaunlatviešu kustības izsikuma, kad latviešu buržuāzija, jau ieguvusi savu vidējo attīstības pakāpi , Stučka P. Nacionālais jautājums un latviešu proletariāts. 51. lpp .

2 Turpat.

51., 52. lpp:

3 50. gados, kad Padomju Latvijā vairākkārt diskutēja par jaun latviešu lomu, šis P. Stučkas domas netika ņemtas vērā . 34

piekopj šauri šķirisku politiku , kas vairs nepauž visas tautas vēlmes . P. Stučkas rakstos par to teikts: « Vis

karstākie «tautiskie centieni » nevarēja paši par sevi iz celt tautību naidu , jo vienas tautības attīstība nekavē pati par sevi otras tautas uzplaukšanu. Naidu rada kon

kurence ...» Arī pirmie nacionālisma paudēji apelēja pie visas tautas , centās to saliedēt ap sevi , bet – lai

tā gūtu lielākus panākumus tikai savas šķiras labā . kļūt par ieroci šauru aprindu inte No briesmām rešu sasniegšanai -- latviešu tautas vairākumu glāba marksisma mācības straujā ieplūšana Latvijas pilsētās. P. Stučka izskaidroja to ar iedzīvotāju proletarisko sa

stāvu , kas radīja labvēlīgu augsni sociālisma idejas izpratnei . P. Stučka savā apcerē « Latvieši 19. gad simtā » norādīja arī sekojošo : ja pirmais latviešu ienā . cēju vilnis Rīgā un citās pilsētās nāca no latviešu saim nieku -rentnieku slāņa - un tas bija īpaši atsaucigs nacionālai idejai - , tad, sākot ar 80. gadu vidu, ienācēju vairums bija latviešu kalpi -- bezzemnieki, kas ātri ap

guva strādniecības īpašības, saliedējās ar citu tautu proletāriešiem kopīgai cīņai par šķiras interesēm . Lat vijas iedzīvotāju proletarizācija , kas notika kapitālisma attīstības procesā, radija ari vislielāko barjeru pret na cionālisma uzplūdiem .

P. Stučka vairākkārt uzsvēra , ka Piektais gads no revolūcijas pirmajām dienām parādīja Latvijas prole tariāta internacionālo pārliecību pavisam konkrēti

ar Rīgas, Liepājas un citu proletārisko centru atsaucību uz gandrīz katru krievu proletariāta lielāku cīņas ak

ciju . 1911. - 1914. gada posmā šī tendence attīstījās tā lāk . Par to

P. Stučka

rakstīja

« Praydas »

(« Putj

Praydi » ) 1914. gada 30. marta pielikumā « Baltijas no Stučka P. Nacionālais jautājums un latviešu proletariāls. 52. lpp . 2*

35

vads », kas bija sagatavots pēc KSDS (b ) P CK Ārzemju biroja ieteikuma. P. Stučku kā autoru bija rekomendē

jis biroja loceklis G. Zinovjevs, norādīdams, ka viņa dalība tur būtu ļoti vēlama. Tās acīmredzot bija arī biroja vadītāja V. I. Ļeņina domas . V. I. Ļeņins augstu vērtēja P. Stučkas spēju anali. tiski izvērtēt nacionālos procesus, pārmaiņas, kas no

tika nacionālo attiecību jomā. Ši spēja īpaši saskatāma .

P. Stučkas darbos 1907. - 1914 . gadā. Zīmīgi, ka rak stam «Nacionālais jautājums un latviešu proletariāts » V. I. Ļeņins uzrakstīja pašrocīgu pozitīvu piezīmi . ! P. Stučkas apcerē «Tautisko centienu näkotne un nākot nes tautiskie centieni» ( 1914 ) , rakstā « Nacionālā laik

meta likvidācija Latvijā » ( 1907 ) , recenzijā « Nacionālais jautājums Latvijā » veiksmīgi akcentētas tās parādības , kas zināmā mērā mainīja nacionālā jautājuma iezīmes Latvijā pēc 1905. — 1907. gada notikumiem . Pirmkārt, P. Stučka pievērsa uzmanību vācu un lat viešu buržuāzijas tieksmei uz politisku kompromisu re ģionālā ietvarā ( paliekot asiem konkurentiem ekono miski un arī politiski

Krievijas kopmēroga lietās ) .

Šo tendenci ilustrēja 1907. gada 8. oktobrī noslēgtā vienošanās par kopdarbību III Valsts domes vēlēšanās Rīgā . P. Stučka atsedza šās kompromisa politikas cē loņus : « No vienas puses strādnieku šķira , no otras pu ses ebreju konkurence2 dzen divas tautiskas buržuazi jas ciešās draudzības saitēs ...» « Antisemitisms vis krasākā veidā ir Rīgas birģelības, jo sevišķi latviskās ,

tuvākās nākotnes programma.»4 Viņš brīdināja no šīs Ros I Sk.: V. I. Ļeņins par revolucionāro kustību Latvijā. – R., 1969 .

223. lpp .

2 T. i., ebreju tirgotāju un uzņēmēju konkurence . 3 Stučka P. Rakstu izlase ,

R. , 1976.

- 1. sēj.

352. lpp .

4 Tobrīd visklajāk to pauda reakcionā s politiķis F. Vein bergs, kas prasija pieņemt likumus, kuri rai krasi ierobežotu ebreju saimnieciskās darbības iespējas Baltijā . 36

Latvijā līdz tam maz jūtamās parādības , kura plašas

izplatības gadījumā varēja saasināt starpnacionālās at. tiecības un nodarīt daudz ļauna Latvijas saimnieciska jai dzīvei. P. Stučka ar gandarījumu atzīmēja, ka lat . viešu proletariātā antisemītisms nebija guvis piekrītošu atsauci ; te sava nozīme bija tam , ka revolūcijas laikā

LSDSP bija sadarbojusies ar Bunda revolucionāro spārnu. Kopīgās cīņas bija stiprinājušas latviešu un ebreju darbaļaužu šķirisko solidaritāti . Diemžēl pēc re volūcijas Bunda oportūnistiskās politikas dēļ ši sadar bība vairs nebija iespējama .

Otra parādība nacionālajā sfērā , kurai P. Stučka to laik pievērsa īpašu uzmanību , bija latviešu sīkburžua ziskā nacionālisma parādīšanās un diezgan plaša izpla

tība ne tikai pilsētās , bet arī laukos . Te jāatgādina , ka Krievijas pirmās revolūcijas laikā latviešu sīkburžuā. zijas politiskie spēki atzina strādnieku šķiras hegemo niju un tās partijas vadību . Bet pēc revolūcijas sakā . ves Latvijā radās patstāvīgi sīkburžuāziski politiski grupējumi, kuru domu izteicējas bija avīzes « Jaunā Dienas Lapa », « Dzīve» u . c. Sikburžuāzija kopumā ieņēma krasu pretvācu pozīciju , aicināja visu tautu uz

apvienotu nacionālo cīņu, centās gūt ietekmi arī strād niekos. Tanī pašā laikā tā pietušēja sociālās pretrunas,

maksāja savus meslus antisemītismam , un tieši sīkbur žuāziskā vidē sāka rasties arī antikrievisks nacionālis .

tisks noskaņojums, kāds Latvijā nebija bijis pat Alek

sandra III valdišanas laikā , kad notika Latvijas rusi fikācijas mēģinājums. Antirusicismu radīja cara varas

pastiprinātā šovinistiskā politika , dažādi pasākumi, kuri ierobežoja nekrievu (somu, poļu u. c .) tiesības 1910.– 1914. gadā . Sīkburžuāzija reaģēja uz to ar savu nacionālismu. Taču tas vērsās ne tikai pret valdošo muižnieku šķiru un krievu buržuāziju , bet dažkārt pret

krievisko vispār. Šādu noskaņojumu sāka paust ari na 37

cionālistiski noskaņoti darbinieki Latvijas Sociāldemo

krātijas rindās, piemēram , Marģers Skujenieks, kas savā grāmatā « Nacionālais jautājums Latvijā » (Pēter

burga, 1913) propagandēja tā saucamā austromarksis ma viedokli. M. Skujenieks kritizēja « veikalniecisko

nacionālismu», bet turpat atzina «mazo tautu naciona lismu » un ieteica strādniekiem sekot tā idejām . Viņš pauda uzskatu , ka krievu strādniekam Latvijas liktenis ir vienaldzīgs un tādēļ tas nevar būt sabiedrotais cīņā

par nacionālo brīvību. Šis uzskats sasaucās ar tālaika

vistautas nacionālās kopības domu, kura paredzēja no robežošanos nacionālo interešu lokā.

P. Stučka – pirmais no LSD vadošajiem

darbinie

kiem uzsvēra šo uzskatu kraso pretstatu Latvijas strād niecības interesēm

un parādīja , ka tas neveicinās na

cionālā jautājuma atrisināšanu , bet saasinās to. Tikai savienībā ar krievu proletariatu varēja panākt sabied riskās iekārtas maiņu , demokratiskas valsts nodibinā

šanu , kurā plašas tiesības būs arī Latvijai . P. Stučka propagandēja V. I. Ļeņina izstrādāto boļševiku parti jas nacionālo programmu kā vienīgo, kas parādījusi ceļu uz pozitīvu risinājumu.2 Atsaukdamies uz V. I. Ļeņina aicinājumu, lai LSD piedalās KSDS ( b ) P nacionālās programmas talākā iz

strādē, P. Stučka ieteica to papildināt, ierakstot tajā ne | Velāk M. Skujenieks kļuva par izteiktu reformistu un

no

Latvijas strädnieku kustības novērsās .

2 levēribas cienīga ir P. Stučkas attieksme pret M. Skujenieka

atbalstito austromarksistu «kulturāli nacionālās autonomijas pro grammu». Kategoriski noraidīdams priekšlikumu veidot eksteritoriā las proletariāta politiskās partijas un organizācijas, P. Stučka vien laikus uzsvēra, ka nepieciešama : « Pašvaldibu nodališana pēc tau tiskām teritorijām , atzistot minoritātes tautu tiesību organizēties kultūras nolūkiem eksteritoriāli» un « tautības eksteritoriālās apvie nibās ar skaidriem kultūras uzdevumieni». (Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūta partijas arhīvs, 55. f., 8. apr., 14. 1., 691. lp . ) 38

tikai to, «ko mēs prasām » , bet arī to, «ko mēs solāın mazākajām tautībām » .

1914. gada augustā Krakovā vai Poroņinā ( tur , kur tobrīd dzīvoja V. I. Ļeņins ) bija paredzēts sapulcināt KSDS ( b ) P VI kongresu, uz kuru posās arī LSD ievē lētie delegāti un kā viesis — P. Stučka . Viņš gatavoja savus priekšlikumus par nacionālo programmu. Taču sakarā ar pasaules kara sākumu kongress nenotika .

P. Stučka tik tikko paspēja ar pēdējo vilcienu, kas gāja no Vācijas uz Krieviju, atgriezties Pēterburgā. Apskatot P. Stučkas darbus par nacionālo jautājumu Latvijā 1910.– 1914. gadā , jāiztirzā arī viņa domas par Latgales vietu tajā . Pozitīvi vērtējot Latgales saimnie cisko sakaru nodibināšanos ar Vidzemi un Kurzemi , ari

ar Rigas industriālo centru , P. Stučka turpat atzīmēja , ka šie sakari ir nevienlīdzīgi – to visspilgtāk pauda

latgaliešu laukstrādnieku-kalpu ekspluatācija citu Lat vijas novadu turigo zemnieku saimniecībās, kā arī lat

viešu buržuāzijas nicinošā izturešanās pret mazāk iz glītoto un dialektā runājošo latgalieti . P. Stučka te jau saskatīja latviešu buržuāzijas šovinisma izpausmi , kas ievija jaunu konfliktsituāciju nacionālo attiecību labi rintā. Tas radīja šķēršļus nācijas konsolidācijai, un tos P. Stučka centās novērst ar latviešu strādnieka un

lauku bezzemnieka iejūtīgu attieksmi pret atnācēju no Latgales , tā audzināšanu latviešu strādnieku šķiras uz

skatu un tradiciju garā . Ari šo procesu pārtrauca pa saules karš , kas daudz ko pārmainīja. P. Stučka Joti negatīvi vērtēja tos pilsoniskā un

sīkpilsoniskā nacionālā patriotisma uzplūdus, kas iz raisījās Latvijā sakarā ar Krievijas karu pret Vāciju . Viņš paredzēja , ka šī parādība var cirst smagas brūces | Stučka P. Nacionālais jautājums un latviešu proletariāts. 113. lpp. 39

latviešu tautai, jo carisms izmantoja šo patriotismu, metot latviešu jaunekļus imperiālistiskā kara kauju

ugunīs. Arī latviešu strēlnieku pulku izveidi P. Stučka vērtēja noraidoši , taču bija viens no pirmajiem LSD vadītājiem (ja ne pats pirmais ) , kas ierosināja strēl

nieku vidū veikt intensivu revolucionāru propagandu un aģitāciju , lai to durkļi jaunas revolūcijas brīdi vēr

stos pret patvaldību . Strēlniekus P. Stučka vērtēja ne

kā «zaudētu paaudzi », bet kā nākamos revolūcijas ci nītājus.

P. Stučka , tāpat arī Rainis, bija dziļi satraukts par Latvijas un latviešu tautas likteni kara laikā. Viņa vie doklis bija – saglabāt valstisku kopību ar nākamo de

mokrātisko Krieviju . Lai krievu sabiedrību tuvāk iepa zīstinātu ar latviešu literatūru , P. Stučka kopā ar savu Raiņa māsu Doru , A. Priedkalnu un

dzīvesbiedri

A. Kuršinski (Kurciju ) 1916. gadā sastādīja 350 lap pušu biezu latviešu literatūras krājumu, kas krievu va .

lodā M. Gorkija un V. Brjusova rediģējumā nāca klajā Petrogradā 1916. gadā . Taču, būdams reālists, P. Stučka pielāva arī tādu var

būtību, ka Krievija karu zaudēs un Latvija nonāks Vā cijas ķeizaristes varā. Viņš prasīja, lai LSD vadītāji sagatavojas arī šai iespējai un lai šāds kara iznākums nepārtrauktu cīņu par latviešu tautas sociālo un nacio nālo brīvību .

Par vissliktāko, postošāko variantu P. Stučka uzska tija Latvijas sadalīšanu starp karojošām lielvalstim . Kad 1916. gadā izplatījās ziņas , ka cara valdība sākusi slepenas sarunas ar Vāciju par tāda separāta miera no slēgšanu , kas paredzētu Kurzemes atdošanu, P. Stučka nostājās krasi nosodoši. Savu viedokli viņš izteica vār dos : « Debesīs vai ellē , kad tikai pulkā.» Kādas tautas | Stučka P. Nacionālais jautājums un latviešu proletariāts , 134., 135. lpp . 40

teritoriālu sašķelšanu citu valstu interesēs P. Stučka kvalificēja par vislielāko noziegumu pret tautu pašno teikšanās tiesībām , nacionālo interešu varmācīgu sa bradāšanu .

Savu nostāju P. Stučka vēlreiz uzsvēra pēc Februāra revolūcijas rakstā « Kurzemes aneksijas jautājumā »,

kurā atspēkoja rupjo falsificējumu, it kā V. I. Ļeņins būtu ar mieru atdot Kurzemi Vācijai . P. Stučka izskaid roja – V. I. Ļeņins, izsakoties par Kurzemi, prasa dot tai pašnoteikšanos : «. . . lai svabadi balso, kur viņa grib būt : pie Krievijas, pie Vācijas jeb pilnīgi patstāvīga . » Un pats P. Stučka piebilda : «Mēs esam pirmā kārtā

par plaši demokrātiski pašvaldītu nedalītu Latviju Viseiropas vai vispasaules demokrātiskā republikā . » l Tāpat kā daudzi citi ļeņinieši, P. Stučka ticēja, ka revolūcijai Krievijā drīz sekos sociālistiskās revolūcijas uzvaras citās Eiro pas zemēs, sāksies Vispasaules mēroga revolūcija . Ši prognoze nepiepildījās . 1917. gadā P. Stučka aicināja Latvijas darbaļaudis demokrātiskā Krievijā , ja ne plašāk -

savu revolucionāro enerģiju un kaismi veltīt, pirmkārt,

kopā ar krievu proletariātu cīnoties par proletāriskās revolūcijas īstenošanu, padomju varas nodibināšanu visā Krievijā. Šim aicinājumam bija plašs internacio . nāls skanējums arī tādēļ,, ka apmēram pusmiljons Lat vijas iedzīvotāju tolaik , bēgļu gaitās iedami, bija izklie .

dēti pa visu valsti un daudzās Krievijas pilsētās lat viešu strādnieki iekļāvās proletāriskās cīņas avangardā . P. Stučka uzskatīja , ka 1917. gadā nekavējoties jāsāk

revolucionāri kārtot arī nacionālais jautājums Latvijā. Viņš neatlika šo problēmu loku uz vēlāku laiku, bet iz Stučka P. Nacionālais jautājums un latviešu proletariāts. 152., 153. lpp. 41

virzīja to kā vienu no proletāriskās revolūcijas demokrā tiskajiem uzdevumiem . Seit nācās sadurties ar latviešu

buržuāzijas viedokli . Latvijas Sociāldemokrātija neatbalstīja latviešu pil sonisko un sīkpilsonisko partiju priekšlikumus nodi bināt Latvijas federativas valstiskas saistības ar Krie

viju, atdaloties no tās ar īpašu muitas robežu , ieviešot

Latvijas valsts iestādēs tikai latviešu valodu , izdodot savu naudu utt. LSD vadošie orgāni tolaik uzska

tīja, ka šādu prasību realizēšana šķeltu Krievijas revo lucionāros spēkus, atšķirtu Latviju no zemes, kur bija iespējama strādnieku šķiras valsts nodibināšana . Šāda nošķirtība kavētu arī revolucionāru cīņu norisi Latvijā . P. Stučka savās runās un rakstos kvalificēja tamlīdzi. gus projektus kā egoistisku nacionālistisko centienu iz

pausmi, kuri esot pretrunā ar Latvijas iedzīvotāju lie lum lielās daļas gribu pārņemt valsts varu darbaļaužu rokās un kopā ar visas Krievijas progresīvajiem spē kiem virzīties uz demokrātiju un sociālismu.

P. Stučka iestājās vispirms par cariskās Krievijas administratīvā dalījuma likvidēšanu Baltijā Kur zemes , Vidzemes un Latgales apvienošanu vienotā Lat vijā , kas kļūtu par autonomu demokrātiskās Krievijas sastāvdaļu ar saviem pārstāvjiem centrālajos valsts or gānos , ar plašām pašpārvaldes tiesībām .

Latvijā – pēc P. Stučkas domām – jāgarantē visu tās nacionalitāšu juridiskā vienlīdzība , cieņa pret viņu valodu ,

kultūru , nacionālajām

vajadzībām .

Sekojot

V. I. Ļeņina nostādnei , P. Stučka bija pret likumīgi no teiktas obligātas valsts valodas ieviešanu , saskatot tādā praksē nacionālās nevienlīdzības faktoru . Šis priekš.

stats radās no carisma šovinistiskās politikas valodu jautājumā, bija pretreakcija pret šo politiku un tās se kām . Vienlaicīgi P. Stučka domāja, ka demokrātiskā 42

Krievijā tautu kopdzīve būs tik saskaniga , ka nevaja dzēs īpašus likumus kādas valodas aizsargāšanai. P. Stučkas uztverē - valodu jautājumā demokrātiskai

valstij jānodrošina katram cilvēkam tiesības brīvi lietot savu dzimto valodu , latvietim «tiesības ar ikkuru vie tējo ierēdni sarunāties un sarakstīties latviski» . Pie tam P. Stučka uzsvēra, ka svarīgi nav tas, kādas na

cionalitātes piederīgais ir šis ierēdnis, bet gan viņa va lodu prasme un kompetence vietējās lietās , gatavība iejūtīgi attiekties pret tautas vajadzībām . 1917. gada jūlijā, izklāstot LSD platformu Rigas domes vēlēšanās, P. Stučka rakstīja : «Lai visur un ikkurā vietā varētu sarunāties vai sarakstīties savā valodā , tā ir taisni strādnieku šķiras interese, un tādēļ mēs prasām , lai

ierēdņi un tiesneši prot visas vietējās ( izplatītās ) valo das. Un no šīs prasības mēs neatkāpsimies, kad ari pārmestu, ka šo rindiņu rakstītājs prasot no latv . tau tibas ierēdņiem Riga -- krievu un vācu valodu prašanii . Jā , tāpat kā no krievu vai vācu ierēdņiem - latviešu

valodas prašanu , jo demokrātija vēlēs ne pēc tautibām , bet pēc pārliecibas un, starp citu , uz vārdu ( t. i., va lodu - L. D. ) prašanas cenza pamata. Tas kandidātiem par zināšanu .»

Savu autonomijas viedokli P. Stučka koncentrēti iz

teicis rakstā « Federāciju vai demokrātisku pašvaldību ? », kas bija publicēts « Ciņā » 1917. gada 12. ( 25. ) aprili:

« Uz visdemokrātiskākā principa nodibinātu pašvaldību Latvijai , kuras robežas noteiks tā pati demokrātija ...

Pilnīgi svabada vietēja pašvaldīšana : vietējā saimnie cība, vēlēti ierēdņi , vēlēta tiesa , pašu policija, apbru i Stučka P. Cīņā par Oktobri // Rakstu izlase.

po 9. lpCīņa.

R. , 1957 .

1917, - 29. jūl . ( 11. aug. )

3 $

ņota tauta ' , brīva vietējo nosacījumu izdošana . Pilnīga latviešu valodas brīvība uz vietas un kultūras centru

nodibināšana visas Krievijas latviešu valodas vajadzību apkalpošanai , bet reizē ar to visu citu vietējo valodu līdztiesība ar latviešiem . » P. Stučka uzsvēra

privilēģijas kādai nācijai, pēc

tam kad izcīnīta demokrātiska brīvība , būtu šīs brīvības

aptumšošana ar jaunu netaisnību, nacionālā ienaida sēklas sēšana jaunā veidā. So domu garā bija ieturēts P. Stučkas referāts par Latvijas

autonomiju

Latvijas

Sociāldemokrātijas

XIII konferencē ( 1917. gada 19.- 22. aprīli ( v . st . ) ) , kas pieņēma vēsturisku rezolūciju šajā jautājumā , apstip rinot P. Stučkas izvirzītās tēzes. Šo platformu vēlreiz akceptēja LSD V kongress ( 1917. gada 9. - 19. jūlijā ( v. st.) ), kur saslimušā P. Stučkas referāta tekstu no >

lasīja J. Daniševskis.

P. Stučkas viedoklis kļuva par LSD darbības līniju

nacionālā jautājuma risināšanai, pārvarot pretestību pašu partijas rindās. Pret to asi iebilda R. Salna , R. Bauze un vēl daži latviešu lielinieki, kuriem likās,

ka P. Stučka piekāpjas nacionālisma priekšā , paredzot tik plašu nacionālu autonomiju . Ar šo kritiku P. Stuč. kam bija jāsaduras arī vēlāk. Viņš konsekventi aizstā vēja LSD nostādni autonomijas jautājumā.2 P. Stučka arī daudz darīja , lai vēl pirms Oktobra

revolūcijas sāktu veidoties Latvijas nacionālais valstis

kums. Viņš izstrādāja Latvijas Apvienotās padomes di bināšanas projektu, ko apstiprināja LSD CK sēdē 1 Tolaik bolševiku partija propagandēja regulāras armijas likvi. dēšanu , tās nomaiņu ar bruņotu tautas miliciju .

2 Šajā sakarībā pavisam nepamatoti skan dažu latviešu vēs turnieku un publicistu (A. Švābes, E. Blanka, Ā. Šildes, U. Ģēr maņa u. c .), apgalvojumi par P. Stučkas noraidošo attieksmi pret Latvijas autonomiju. 44 ,

1917. gada 21. maijā . To realizējot , 1917. gada jūlijā tika ievēlēta Latvijas Strādnieku, strēlnieku un bezzem nieku deputātu padome, kas savukārt 31. jūlijā ievēlēja savu izpildu orgānu «Iskolatu » , kurš pēc oktobra bru. notās sacelšanās uzvaras kļuva par Latvijas pirmo pa domju valdību ar F. Roziņu priekšgalā . « Iskolata » va . dībā tika radits autonoms Latvijas valstiskums, kā veidu un pilnvaras suverēni noteica Latvijas padoinju

kongress 1917. gada 16.- 18 . decembrī (v. st . ) Valmierā . « « Iskolata » republika » pastāvēja brīvajā Latvijas daļā līdz pat vācu uzbrukumam 1918. gada februārī. Täs

pieredze kalpoja Latvijas darbaļaudim 1918. gadā, kad darba kārtībā nāca jautājums par neatkarīgas nacionā. las padomju valsts nodibināšanu . Pēc Vācijas sakāves pasaules karā Latvijā sākās sa celšanās pret okupantu jūgu , kas bija gan Oktobra re volūcijas turpinājums, gan nacionālā atbrivošanās cīņa .

P. Stučka to saprata, bet 1918. gada novembrī viņš uz skatīja , ka tuvākais nacionālais mērķis ir autonomas

Latvijas Padomju Republikas izveidošana Krievijas So ciālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā . Tādas re publikas, kas būtu valstiskā federācijā ar Krieviju. Ši nostādne vairs neatbilda konkrētajai situācijai un Latvijas darba tautas nacionālajām interesēm . Cīņas

pakāpe bija tāda , ka radās objektiva nepieciešamība no

dibināt pilnīgi neatkarīgu suverēnu Latvijas valsti. Tā . pat

Lietuvā, Igaunijā , Baltkrievijā , Ukrainā . Tikai

tā varēja apvienot visus nacionālos progresīvos spēkus ap padomju varu . To labi saprata V. 1. Ļeņins . Un tieši viņš 1918. gada novembrī ieteica LSD vadibai izšķirties par neatkarigas Latvijas Padomju Republikas nodibi nāšanu , nekavējoties izveidot tās Pagaidu valdibu . P. Stučka un citi LSD CK locekļi piekrita V. I. Ļeņina priekšlikumam . 1918. gada decembra pirmajā pusē no

formējās Latvijas Padomju valdība ,

kuru

vadija 45

P. Stučka. Tà 17. decembri publicēja Manifestu, kas

proklamēja Latvijas Padomju Republiku . Tā bija šīs padomju valsts dzimšanas diena . Manifestā , kura galve nais autors bija P. Stučka , tika uzsvērts, ka tiek radīta apvienota Latvija ar galvaspilsētu Rīgu. Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikası pastā. vēšanas laikā ( 1918. gada decembris — 1920. gada jan vāris ) P. Stučka nav radījis plašus darbus par nacio

nālo jautājumu Latvijā. Šai tēmai veltīti daži raksti, to vidū « Vācu zeme» , kurā viņš atspēkoja Vācijas kara ministra , labējā sociāldemokrāta G. Noskes izteikumus , ka Kurzeme esot vācu zeme, kas Vācijai jāaizsargā .

P. Stučka ar skaitļiem pierāda gan Kurzemes, gan Vid zemes , gan Rigas latviskumu, latviešu tautas vēsturis

kās tiesības uz savu Dzimteni . Viņš atspēko arī balt

vācu ideologu apgalvojumu , it kā latviešiem esot zems kultūras līmenis, parāda , ka tas ir augstāks nekā balt vāciem .

P. Stučka izstrādāja Latvijas Padomju Valdības dekrētu par Baltijas muižniecības cilšu piederīgo izrai dīšanu no Latvijas, atstājot te tikai tos, kas ar darbiem pierādījuši savu lojalitāti Padomju Latvijai vai gatavi to darīt. Taču šis dekrēts nebija nacionālās politikas akts . Tas bija sociāls norēķins ar muižniecības šķiru, kas gadsimtiem ilgi bija izsūkusi un pazemojusi Lat .

vijas darbaļaudis . P. Stučka šajā sakarībā uzsvēra , ka Padomju Latvija nebūs naidiga pret vācisko: « Mēs vienmēr esam uzsvēruši darbaļaužu tiesību vienlīdzību un darījuši visu iespējamo, lai atbrīvotu arī vācu strād nieku no viņa buržuāzijas ietekmes.» 2

Latvijas Komunistiskās partijas un LSPR Valdības nacionālās politikas pamatā bija boļševiku partijas na : I Ta Padomju Latvija saucās no Apvienotās Latvijas padomju ! kongresa dienām 1919. gada 13. - 15 . janvāri. R., 2 Stučka P. Par Padomju varu Latvijā . 46

1958.

350. lpp .

cionālās

programmas

prasibas ,

kuru

istenošana

P. Stučka parādija stingru konsekvenci. Tika nodroši nātas visu nacionalitāšu tiesības politikā , tautsaimnic cībā , kultūrā .

Valdības un vietējo varas orgānu darbs notika gal venokārt latviešu valodā , bet plaši lietoja arī krievu valodu . 1919. gada 8. martā tika izdots speciāls LSPR

valdības dekrēts par valsts iestāžu darba valodu . Tas noteica , ka lietvedībai jānotiek latviski , latgaliski vai krieviski , bet iesniegumi no pilsoņiem jāpieņem visu

vietējo nacionalitāšu valodās, nodrošinot nepieciešami bas gadījumā to pārtulkošanu. Vadošie kadri tika iz raudzīti neatkarīgi no viņu nacionālās piederības, pir majā vietā liekot to politisko stāju un spējas . Kadru vairums nāca no latviešu strādniecības vides ; to skaitā

bija revolucionāri ar lielu politisko pieredzi. 1919. gadā Padomju Latviju pārvaldīja latviešu proletariāta avan gards. P. Stučkas vadībā izstrādātais dekrēts « Par Latvijas audzināšanas un izglitibas iestādēm » garantēja izgliti

bas iegūšanu dzimtajā valodā visām Latvijā dzīvojo šām nacionalitātēm . « Noteikumi par Latvijas augst skolu » paredzēja , ka tur lekcijas tiks lasitas latviešu

un krievu valodā, bet atsevišķos gadījumos arī cita ( t . i ., vācu ) valodā, taču ar nosacījumu, ka tādā gadi jumā jālasa paralēli tāds pats kurss latviešu vai krievu valodā .

Rigā un citās Latvijas pilsētās tika organizēts spraigs kultūras darbs visās vietējo iedzīvotāju valodās. Blakus « Cīņai» iznāca LKP avīzes krievu ( « Naša pravda» ), vācu ( « Die Rote Fahne» ) , lietuviešu («Dar bininku Kova» ) , igauņu (« Punane Hommik » ), ebreju ( « Der Roiter Emes») valodā . Latgalē preses izdevumus | Sk .: 150.-- 151. lpp.

Red. 47

iespieda latviešu un krievu valodā , kā arī augšzemnieku dialektā .

1919. gadā notika Latgales iekļaušanās Latvijā ; ne tikai administrativi , bet arī ekonomiski, politiski , ideo

loģiski . P. Stučka personīgi ietekmēja šo procesu, kori ģējot tos LSPR darbiniekus, kas nevēlējās rēķināties ar

Latgales īpatnībām, un dodot enerģisku pretsparu tām šovinistiskām KSFPR amatpersonām , kuras negribēja

pieļaut Latgales apvienošanos ar visu Latviju . Galigi Latgales jautājums tika izlemts 1919. gada februārī, kad Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķī notika padomju konferences, kurās kopumā apmēram 3/4 dele. gātu atbalstīja notikušo apvienošanos ar visu Latviju .

KK ( b ) P Centrālā Komiteja pilnīgi atbalstīja P. Stuč kas nostāju Latgales jautājumā. Personigi te vislielāko izpratni parādīja J. Sverdlovs , ar kuru P. Stučka regu lāri sarakstījās, skarot arī nacionālo attiecību problē mas, Latgales jautājumu. Pēc padomju varas krišanas Latvijā , kad 1919. gada beigās sākās sarunas par miera noslēgšanu starp Pa

domju Krieviju un 1918. gada 18. novembrī nodibināto Latvijas Republiku , daži LKP vadošie darbinieki izvir zija domu, ka Latgale jāatdala no Latvijas , jāprasa tās autonoma iekļaušana KSFPR sastāvā . P. Stučka kate

goriski noraidīja šos priekšlikumus un uzsvēra , ka Lat vijas apvienošana, kas bija LSPR vēsturisks nopelns, jāsaglabā arī turpmāk Latvijas darba tautas interesēs. P. Stučka te atkārtoti izteica savu frāzi : « Debesīs vai

ellē , kad tikai pulkā ( tas ir kopā ) ! » !, tagad to attiecinot

uz Latvijas vienotību jaunajos apstākļos. KSFPR val dība miera sarunās ar Latvijas buržuāzisko valdību pa ziņoja , ka uzskata Latgali par Latvijai piederošu un nepretendē uz tās teritoriju .

| Stučka P. Par Padomju varu Latvijā.

530. lpp .

48

Latvijas teritoriālās vienības saglabāšana bija pozi tīvs faktors, kas veicināja gan Latvijas atdzimšanu pēc

pasaules kara posta, gan latviešu nācijas tālāku kon solidāciju , gan revolucionārās kustības attīstību Latvi jas Republikas gados. Nacionālo jautājumu Latvijas Republikā P. Stučka skatījis savā brošūrā « Pret tautu naidu un tautisko ienaidu », kas nāca klajā Pleskavā 1921. gadā . Viņš uz skatīja , ka latviešu nacionālistiskā buržuāzija un sik

buržuāzijas nacionālistiskais spārns izdarījuši tā, ka apspiedēja lomā nu ir latviešu nācijas buržuāziskā vir sotne,

bet

apspiesto

nelatviešu

nacionalitātes .

P. Stučka izdalīja trīs nacionālā jautājuma iezīmes Latvijā .

Pirmkārt, krasi ekstrēmā vietējā nacionālisma izvei došanās. To pārstāvēja A. Berga vadītā «Nacionālā ap vienība », «Nacionālais klubs » , « Tēvijas sargi », nacio

nālistiska

politiskā

grupa

sociāldemokrātu

mazi

nieku partijā u . c. spēki ( vēlāk «Pērkonkrusts » u . c. ) . Šis apvienības centās ietekmēt valdības politiku , uz

bruka citu nacionalitāšu tiesībām vai pat to nacionāla jam raksturam , prasot pārlatviskošanu. Saglabājoties pretvācu noskaņojumam , tika propagandēts arī anti rusicisms savā pretpadomju veidā un antisemītisms, izvirzīts lozungs, ka Latvijai jāpieder tikai latviešiem . P. Stučka atsedza šī strāvojuma galveno mērķi – ar nacionālisma palīdzību novērst latviešu darbaļaužu uz inanību no sociālajām pretrunām pašu nācijā, vājināt šķiru cīņu, virzīt jaunatnes sociālo enerģiju uz nacio nālistisku rīcību, vērstu pret minoritātēm , lai, izstum jot tās no saimnieciskās un garīgās dzīves , gūtu pla šāku rīcības loku latviešu buržuāzijai , arī nacionālis

tiski noskaņotai inteliģences daļai . Šo ekstrēmo spēku mērķis bija arī valsts varas iegūšana . 49

P. Stučka brīdināja no šās tendences, paredzēja , ka tā var radīt nopietnus šķēršļus darbaļaužu internacio

nālās šķiriskās kopības saglabāšanai . Viņš ekstrēmajā nacionālismā saskatīja spēkus , kas varētu sagraut bur žuāziski demokrātiskos institūtus Latvijā , nodibināt ne ierobežotu autoritāru diktatūru . P. Stučka loti baidījās no tā , ka ekstremisti varētu izraisīt nacionālās sadur

smes, to skaitā ebreju grautiņus, iedragāt pasaules priekšstatu par Latviju kā revolucionāru, internacionā . listisku tradiciju zemi.

Otrkārt , P. Stučka vairākkārt norādīja uz zināmu jaunās parlamentārās Latvijas valsts nekonsekvenci na cionālajā jautājumā. No vienas puses, tā atzina nacio nālās līdztiesības principu un centās praksē ieviest mi noritāšu kulturāli nacionālo autonomiju, bet tani pašā

laikā latviešu nācijas pārstāvjiem deva privilēģijas ieņemt valsts amatus, pieļāva , ka skolās jaunatni audzināja nacionālistiskā garā . Tiesa , demokrātiskais parlaments to neatbalstija .

Treškārt , P. Stučka tūlīt saskatīja Latgales nacionā lās problēmas rašanos Latvijas Republikā sakarā ar šī novada atpalicību salidzinājumā ar pārējo Latviju un pilsoniskās valsts nespēju šo problēmu ātri likvidēt. To saasināja no pagātnes mantoti aizspriedumi pret latga em un citiem iedzīvotājiem . P. Stučka aicināja Latvijas Komunistisko partiju ci nīties pret nacionālisma parādibām Latvijā ne tikai ar tīri ideoloģiskām metodēm , bet ari komunistiem rādot

personīgu piemēru tautu saskarsmē. Viņš viens majiem akcentēja uzmanību uz starpnacionālās smes kultūras celšanu darbaļaužu vidē, prasīja maksimālu iejūtību pret citas nacionalitātes

no pir saskar parādit pilsoni ,

izvairīties no visa, kas varētu aizvainot tā nacionālās jūtas . Bet , ja nāktos saskarties ar zemas kultūras cil vēka nacionālistisku izlēcienu , tad P. Stučka iesaka 50

neatbildēt ar to pašu, bet palikt savaldīgam , korekti paužot savu internacionālistisko pārliecību. Sekojot V. I. Ļeņina nostādnei , P. Stučka vairākkārt uzsvēra, ka būs pareizi, ja latviešu komunisti pirmām kārtām nosodis latviešu buržuāzisko nacionālismu , bet citu nacionalitāšu komunisti - attiecīgajā nācijā pausto -

šovinismu vai nacionālismu , vērstu arī pret latviešiem . P. Stučka aicināja nekad nespriest par cilvēku pēc viņa nacionālās piederības, neizcelt kādas tautas labās īpašības pretstatā citu tautu īpašībām un nepierakstīt atsevišķu individu trūkumus visai nacionalitātei.

P. Stučka šādi izskaidroja LKP nostāju nacionālajā jautājumā: «Mēs nenoliedzam tautību starpību , bet mēs « stāvam un mirstam » par tautibu lidztiesibām. Mēs ne

nistam vācu , poļu , krievu , latviešu muižnieku kā vā cieti, poli utt. , bet kā muižnieku. Mēs nevajājam ebreju , vāciešu , krievu , latviešu utt . spekulantu kā ebreju, vā cieti utt. , bet kā spekulantu. Mēs nemīļojam krievu , eb reju , igauņu, leišu utt . strādnieku kā krievu, ebreju utt . , bet kā strādnieku. Tāda ir mūsu Latvijas komunistu « ticība » nacionālajā jautājumā.»

P. Stučka uzskatīja , ka Latvijas Republikas valsts vara nespēs sekmīgi risināt nacionālo jautājumu, ka tas būs iespējams tikai pēc padomju varas atjaunoša nas , kad istenos Latvijas Komunistiskās partijas nacio

nālo politiku. Bet viņš nespēja paredzēt, ka stalinisms tā deformēs komunistiskās partijas politiku , ka tā vairs neveicinās nacionālo kopdzīvi. Izvērtējot P. Stučkas uzskatus par nacionālo jautā jumu kopumā, jāatzīmē arī tāda viņa prognoze, kas nepiepildījās. Kā daudzi viņa laikabiedri , viņš domāja, Stučka P. Nacionālais jautājums un latviešu proletariāts. 242. lpp. 51

ka revolucionārie procesi un ekonomisko sakaru strauja paplašināšanās netālā nākotnē novedīs pie nāciju sa liedēšanās un pēc tam pie nacionālo atšķirību pakāpe. niskas izzušanas. Tā tas tomēr nenotiek , jo daudzi attis.

tības faktori veicina nacionālā nostiprināšanos, inter nacionālais pastāv daudznacionālā dažādībā , kura ne samazinās, bet pieaug. Nacionālajam faktoram vēl ir liela nākotne .

Pats P. Stučka nekad nepretendēja uz savu priekš statu absolūtu pareizību. 1889. gadā , sākot aktīvu sa biedrisko darbību , viņš rakstīja : « Ne mēs paši esam soġi savās lietās , savos darbos , bet tauta , vispārība, nākamība; ... un šī soġa spriedumam mēs padodamies ar mierīgu sirdsapziņu.»l Teikto var pilnīgi attiecināt uz P. Stučkas devumu nacionālā jautājuma risināju mam Latvijā . Vēstures zinātņu doktors L. DRIBINS

| Dienas Lapa .

1889 .

20. nov,

KĀ TAS BIJA

JESKATS NACIONĀLAJĀ JAUTĀJUMA LATVIJAS REPUBLIKA 1920. - 1940.

Salīdzinājumā ar Krievijas cara impēriju Latvijas Republikā iedzīvotāju starpnacionālās attiecības bija krietni uzlabojušās. Divkāršais carisma un vācu muiž

nieku nacionālais jūgs, kas kavēja tautas attīstību , bija nokratīts. To paveica darbaļaudis cīņās, kuras ievadīja 1917. gada Februāra un Oktobra revolūcija. 1920. gada 1. maijā sanāca Latvijas Republikas Sa

tversmes sapulce. Tās galvenais veikums bija Latvijas Republikas Satversme ( pieņemta 1922. gada 15. feb ruāri ) – valsts pamatlikums, kas noteica sabiedrisko dzīvi Latvijā gandrīz 12 gadus no 1922. gada 7. no

vembra , kad Latvijas Republikas Satversme stājās spēkā , līdz 1934. gadam , kad 15. maija apvērsums pie lika punktu Satversmes darbībai . Kā tad tika risināts nacionālais jautājums šai svari

gajā dokumentā ? Latvijas Republikas Satversmes 2. dala – pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pie nākumiem , kas lielā mērā atdarināja Veimāras republi kas konstitūcijas struktūru, paredzēja visai plašas de mokrātiskas tiesības visām Latvijas nacionalitātēm . Tā 87. pants ( Satversmes otrajā daļā tika turpināta

pirmās daļas numerācija ) deklarēja, ka «visi Latvijas pilsoņi, neskatoties uz dzimumu un ticību , ir vienlīdzīgi 53

likuma priekšā ». Ši panta trūkums bija tas , ka nekas netika minēts par pilsoņu etnisko piederību . Valodu po

litiku Latvijā formulēja 115. pants. Latviešu valoda tika pasludināta par valsts valodu, bet minoritātēm tika « garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā , tā arī rakstos. Kādas mazākumtautību valodas un cik

tālu pielaižamas valsts , pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums». 116. pants savukārt minoritātēm paredzēja kulturāli nacionālo autonomiju. Pantā tika definēts, ka «mazākumtautības ir savās nacionāli kul

turālās lietās autonomas publiski tiesiskas organizāci jas . Kādas mazākumtautības par tādām uzskatāmas , kādi tām orgāni , kā arī šo orgānu kompetenci un ievē lēšanas kārtību noteic sevišķs likums» ,

Un tomēr šo Latvijas Republikas Satversmes 2. daļu Satversmes sapulce tā ari nepieņēma, jo balsojot tika

nodotas 62 balsis par, 6 - pret un 62 deputāti atturē-. jās . Lielākas domstarpības izraisīja sīkburžuāziskās Latgales ļaužu partijas līdera F. Kempa ierosinājums noteikt Satversmē Latgales autonomiju : « Latgale bauda apgabala pašvaldības tiesības, kuras nosakāmas ar at sevišķu likumu », kuru Satversmes sapulces vairākumis noraidīja. Tika noraidits ari F. Kempa ierosinājums pa pildināt 115. pantu ar vārdiem « pie kam Latgales ap gabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izlok sne » .

Savukārt sociāldemokrāti nepanāca streika atzīšanu par likumigu politiskās cīņas ieroci un tāpat kā daudzi

Latgales un minoritāšu partiju pārstāvji balsošanā par Satversmes 2. daļu atturējās . Rezultātā pilsoņu tiesības ( ari minoritāšu tiesības )

tā arī netika pamatlikumā garantētas un tās noteica I Patlaban notiek diskusijas, vai ir latgaliešu valoda, izloksne vai dialekts. Autors lietojis terminu «izloksne», ievērojot tālaika dokumentu terminoloģiju . 54

dažādo valdību izdotie likumi . Tā kā pirmo triju Saeimu veidotajām valdībām nācās rēķināties ar minoritāšu de putātu atbalstu , jo divas ietekmīgākās partijas Saeimā – Zemnieku savienība un Latvijas sociālde mokrātiskā strādnieku partija bija pret kopīgu koalici

jas valdību veidošanu, tad arī lidz 30. gadu sākumam valdības nacionālā politika kopumā raksturojās ar na cionālo minoritāšu

interešu ievērošanu .

4.

Saeimas

( 1931-1934 ) izveidotā centra partiju valdība (ministru

prezidents M. Skujenieks ) , kas vairs nebalstījās uz mi noritāšu partiju atbalstu , uzsāka minoritāšu tiesību

ierobežošanas politiku. Šī politika vēl nepārprotamāk izpaudās K. Ulmaņa autokrātiskās diktatūras laikā .

1934. gada 16. jūnijā, runādams Rankā , K. Ulmanis pa ziņoja : «Mēs bijām daudz , daudz gadus atkarīgi no mazākumtautībām , bet nu šī ēna ir nost ...»

Lai raksturotu nacionālo jautājumu Latvijas Repub

likā, pirmām kārtām nepieciešams gūt priekšstatu par tās iedzīvotāju struktūru pēc etniskā principa . ( Sk. ta. bulu Nr. 1 , 56. lpp . )

Latvijā, pēc 1935. gada tautskaites datiem , ap 25 % iedzīvotāju bija cittautieši, tomēr Latviju nevar uzska tīt par daudznacionālu valsti tradicionālajā nozīmē, jo tā nesastāvēja no dažādu tautību apdzīvotajiem etnis kajiem reģioniem . Latvijas robežas kopumā tika no . Tikai Abrenes ( līdz vilktas pēc etniskā principa. 1938. gadam Jaunlatgales) apriņķa piecos austrum daļas pagastos vairākums (82–96 % ) bija krievu tau tības iedzīvotāji ( 1930. g. dati ) . Gadu simteņu gaitā , aktīvo migrācijas procesu rezultātā latviešu apdzīvota jiem apgabaliem nonākot dažādu valstu atkarībā, Lat vijā uz dzīvi apmetās arī daudz citu tautību pārstāvji . i Ulmanis K. Runas un raksti. I- II, 1934–1936. V sēj . 30. lpp.

R.,

1940.

55

Tabula No 1

Latvijas Republikas iedzīvotāju etniskā struktūra 1935. g. ( procentos ) Nacionalitātes

Latvieši Krievi Vācieši

Ebreji Poļi Baltkrievi Lietuvieši

Pārējie un

Latvijā

Pilsētās

Laukos

75,50 10,59 3,19 4,79 2,51 1,38 1,17 0,87

65,13

81,45 12,52

7,21

*

7,19

12,18 4,44 1,23 1,30 1,32

1,40 1,46 1,11 2,06

Rīgā

Latgalē

63,04

61,32

7,36 10,00 11,34

27,15

4,10 1,22 1,50 1,44

4,93 3,45 2,45 *

0,70

nezināmie

Iedzīvotāju skaits

11 950 502 710 563 |1 239 939 385 063

567 164

Sevišķi raibs nacionālais sastāvs veidojās pilsētās, it

īpaši Latgalē. No 60 pilsētām veselās 13 latvieši pat bija mazākumā. Lielākā no tām bija Daugavpils, kurā latviešu bija 33,6 % ( 1935 ) . 30. gadu pirmajā pusē lat

viešu īpatsvars lielā mērā bija audzis asimilācijas pro cesu rezultātā, t . i . , cittautiešu piederīgajiem vai arī bērniem jauktajās laulībās , kur viens no vecākiem bija latvietis , kļūstot par latviešiem . 1936. gadā 13,3 % no visām laulībām bija etniski jauktas laulības, pie kam

latviešiem jauktās laulības bija 7,3 % no visu laulību īpatsvara .

Latviešu īpatsvars republikas iedzīvotājos pieauga . 1925. gadā latviešu bija 73,40 % , 1930. gadā – 73,42 % , bet 1934. gadā to skaits sasniedza 75,50 % . Latviešu da biskais pieaugums 1930.- 1935. gadā bija 26 624 cil. -

* Attiecīgās nacionalitātes iedzīvotāju īpatsvars ir niecīgs, un tā. dēļ tie iekļauti ailē « pārējie un nezināmie». 56

vēki , bet asimilācijas radītais pieaugums – 51 031 , tā. tad turpat vai divas reizes lielāks par dabisko pieaugumu. Bieži vien šie procesi skāra agrāk pārkrie vojušos vai pārvācojušos latviešus . Dažs labs no viņiem baltvācu repatriācijas laikā 1939.- 1940. gadā atkal uzdevās par vācieti , lai tiktu no Latvijas projām . -

Ja apskata Latvijas iedzīvotāju nodarbošanos dažā dās tautsaimniecības nozarēs pēc etniskā principa , tad jāatzīmē, ka pēc 1930. gada datiem vienīgi tirdzniecībā latvieši bija nodarbināti mazāk par pusi ( 41,4 % ) , bet visās citās tautsaimniecības nozarēs latviešu ( ieskaitot arī apgādājamo ģimenes locekļu ) bija vairāk par 50 % . 1930. gada statistika rāda , ka no lauksaimniecības

Latvijā pārtikuši caurmērā 59,0 % iedzīvotāju, 64,1 % latviešu un pat 72,2 % krievu , 14,1 % vāciešu un tikai 0,9 % ebreju . Saprotams , ka lielā mērā šo atsevišķo nacionalitāšu procenta dažādību Latvijā bija ietekmē jušas vēsturiskās attīstības ipatnības , pie kurām šeit

nav iespējams plašāk pakavēties. Rūpniecībā savukārt procentuāli vairāk par vidējo nodarbinātības līmeni valsti (15,2 % ) tika nodarbināti ebreji ( 27,7 % ) , vācieši ( 26,7 % ) un poļi ( 26,1 % ) . Tā laika statistika rūpniecībā iekļāva arī amatniecību ( 1936. g. aptuveni 100 tūkstoši cilvēku bija nodarbināti

tieši rūpniecībā un 85 tūkstoši amatniecībā ). Tirdznie

cībā , no kuras Latvijā vidēji pārtika 6,4 % iedzīvotāju, darbojās 48,8 % no ebreju un 19,1 % no nodarbināto vāciešu un viņu ģimenes locekļu kopskaita. Vismazāk tirdzniecībā nodarbināto bija latviešu ( 3,6 % ) un krievu (2,6 % ). Transportā un satiksmē vairāk par vidējo līmeni ( 4,5 % no visiem nodarbinātajiem un viņu ģime nes locekļiem ) bija nodarbināti poļi ( 7,9 % ) , vācieši (4,8 % ) un latvieši (4,6 % ). Administratīvajā aparātā ,

kurā vidēji bija 3,2 % no visiem strādājošiem , strādāja 4,1 % nodarbināto vāciešu un 3,6 % latviešu. Vismazāk 57

ierēdņu darbā bija iesaistīti ebreji (0,9 % no šās tauti

bas nodarbinātajiem un viņu apgādājamajiem ) . Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma latviešu ierēdņu īpat svars pieauga. Brīvajās profesijās, izglītības un māk. slas sfērās, no kurām iztiku guva 2,3 % Latvijas iedzī.

votāju , vācieši (kopā ar apgādājamajiem ģimenes locekļiem ) sastādīja 11,5 % no visiem šās tautības nodar binātajiem, bet ebreji - 5,9 % . Tāpat ari veselibas aiz sardzības un higiēnas jomā tika nodarbināti 4,8 % no visiem ebreju tautības strādājošajiem , kaut arī caur mērā šai nozarē strādāja 1,1 % visu Latvijā nodarbi nāto. Mājkalpotāju darbam priekšroku deva poļi 5,9 % un vācieši — 4,4 % . Vidēji no tā iztiku guva 2,6 % Latvijas iedzīvotāju .

Pievērsīsimies tagad datiem , kas raksturo tautību stā . vokli Latvijas Republikā izglītības jomā. Vispārīgo priekšstatu par izglītības līmeni sniedz dati par lasit prasmi ( sk. tabulu Nr. 2, 59. lpp . )

Tautas izglītības darbs Latvijas Republikā tika vir zīts pa kulturāli nacionālās autonomijas ceļu . Minori .

tāšu skolu iekārtu noteica 1919. gada 8. decembrī Tau tas padomē pieņemtais likums par skolu autonomiju. Tas paredzēja katrai tautībai savu skolu pārvaldi un noteica, ka visās obligātajās skolās bērniem no 6 līdz

16 gadiem mācības notiek skolēnu ģimenes valodā. (Latgales skolās lidztekus latviešu valodai tika uzsākta latgaliešu izloksnes mācīšana . )

1930./31 . mācību gadā 28,1 % obligāto skolu ( ieskai tot arī bērnudārzus ) bija minoritāšu skolas . 1933./34. mācību gadā bija 1502 latviešu obligātās apmācības

skolas, 236 krievu , 100 ebreju , 88 vācu, 35 polu, 23 balt krievu , 13 lietuviešu , 4 igauņu un 56 jauktu tautību skolas. Visbiezākais skolu tīkls bija Latgalē 1933./34. mācību gadā 1 skola uz 22 km2 un visretākais Kurzemē - 1 skola uz 67 km2. To noteica lielāks iedzi. 58

Tabula No 2

Dažādu tautību Latvijas iedzīvotāju

( vecāku par 10 gadiem ) lasītprasme ( procentos ) 1920

1935

92,1

Ebreji Poļi

84,3 94,6 43,9 41,1 82,8 68,8

66,9 71,4 90,0 82,0

Lietuvieši

64,6

78,5

Latvijas iedzīvotāji kopumā

78,8

88,9

Latvieši Vācieši Krievi Baltkrievi

97,5

votāju blīvums Latgalē un stipri mazāks Kurzemē. Jā atzīmē arī, ka Latgalē tika būvēts stipri vairāk skolu

nekā citos Latvijas novados , jo izglītības darbs te vēl bija neapmierinošs . 1930./31 . mācību gadā Rīgā skolu daudzums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija pie audzis par 9, Vidzemē - par 3 , Kurzemē - par 9, Zemgalē par 7, bet Latgalē par veselu 31. Un tomēr Latgalē bija visaugstākais pārpildīto klašu skaits, jo

skolu nepietika . Klases, kurās mācījās vairāk par 40 skolēniem , 1930./31 . mācību gadā šeit bija 34,5 % no visām klasēm .

Latviešu

skolās pārpildīto klašu skaits sastādīja

14,5 % no visām telpām , krievu skolās 28,3 % , bait

krievu – 24,1 % , polu - 18,3 % . Savukārt ebreju sko lās pārpildītu klašu skaits bija tikai 4,2 % , vācu skolās 5,5 % , lietuviešu skolās 9,7 % , bet igauņu skolās pārpil ditu telpu vispār nebija . Minoritāšu nodrošinätiba ar skolām un skolu telpām bija atkariga galvenokārt no

vietējo pašvaldību finansiālajām iespējām ( vienīgi al gas skolotājiem maksāja valsts ), un tās Latgalē, kur 59

bija etniski jaukts iedzīvotāju sastāvs, bija mazākas. Pavisam neliels bija privātskolu īpatsvars obligā . tajā izglītības sistēmā tās 1930./31. mācību gadā bija aptuveni 2,5 % no visām skolām , pie tam aptuveni 70 %

no tām bija paredzētas minoritātēm , galvenokārt ebre jiem un vāciešiem . Mācību kvalitāti nosaka arī tāds rādītājs kā skolēnu skaits uz 1 skolotāju. 1933./34. mā cību gadā uz 1 latviešu skolas skolotāju bija 32 skolēni, krievu - 32, baltkrievu - 29, poļu – 28, vācu , ebreju

un lietuviešu - 20, bet igauņu tikai 17. Vissliktākā situācija bija jauktajās skolās, kur 1 skolotājs bija -

caurmērā uz 35 skolēniem . Minoritāšu skolās atzīmē

jama arī tāda parādība kā augsts stundu pasniedzēju procents . 1930./31 . mācību gadā krievu pamatskolās 34,7 % skolotāju bija stundu pasniedzēji, vācu skolās — 36,6 % , ebreju skolās pat 39,8% . Līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam katras tauti bas skolēniem bija plašas iespējas izvēlēties skolu ar jebkuru mācību valodu . Tā, piemēram , vācu skolās 30. gadu sākumā aptuveni 20 % skolēnu bija cittautieši

(sevišķi daudz bija ebreju ), krievu skolās – 6,9 % . Bū tibā viennacionālas bija tikai ebreju, lietuviešu un igauņu skolas. Latviešu skolās līdzās latviešiem vis vairāk mācījās krievi , baltkrievi un poļi . Pēc Ulmaņa diktatūras nodibināšanās 1934. gada

12. jūlijā tika izdots jauns likums par tautas izglītību. Skolēni no nacionālajām minoritātēm varēja izvēlēties vai nu tikai savas tautības vai arī latviešu skolu , bet

latviešiem obligāti bija jāmācās savās skolās . Arī jauktu laulību bērniem , ja viens no vecākiem bija latvietis, bija jāapmeklē latviešu skola. Šādas skolu politikas pamatā bija centieni Latviju latviskot. Tie jūtami ierobežoja demokrātisko izvēles brīvību.

Kopumā var atzīmēt, ka tautas izglītības darbs Lat

vijā bija spēris ievērojamu soli salīdzinājumā ar stā 60

vokli tūdaļ pēc pirmā pasaules kara. Kaut arī visaug. stākais lasītprasmes līmenis Latvijā 1935. gadā bija vāciešiem ( 97,5 % ) , un otrajā vietā atradās latvieši ar

92,1 % (Latgales ilggadējās atpalicības dēļ ) , tad tomēr visstraujāk lasītpratēju skaits 15 gados bija pieaudzis baltkrieviem par 30,3 % un krieviem par 23 % . Atcerēsimies šeit arī Raiņa aktivo darbību Latvijas Re publikas izglītības ministra postenī, atbalstot plaša mi noritāšu skolu tīkla izveidošanu . Sevišķi viņš iestājās par baltkrievu kulturālo attīstibu , jau 1924. gada 16. maijā pakavēdamies pie šī jautājuma Saeimas sēdē. Tomēr pilnu sešgadīgās pamatskolas kursu 30. gadu vidū beidza aptuveni 30 % . Lielākā daļa skolēnu māci bas pārtrauca pēc 3. -4. klases, tā kā par obligātu seš

gadigas pamatskolas izglitibu un divgadigu papildskolu gan ir jārunā visai nosacīti . Sociāldemokrāts K. Dē

ķēns , 1932. gada 8. jūnijā uzstājoties Saeimā , kritiski vērtēja obligātās izglītības stāvokli Latvijā , norādot, ka valdība sākot gremdēt izglītības līmeni . Pēc K. Dēķēna minētajiem

datiem , sevišķi slikts stāvoklis izglitibas

jomā veidojās krieviem un baltkrieviem , jo viņiem uz 100 pirmajām klasēm bija attiecīgi tikai 20 un 25 ses tās klases. Jaunlatgales apriņķi, kur bija augsts krievu minoritātes īpatsvars , uz 100 pirmajām klasēm bija tikai 14 sestās klases . Arī latviešiem , kā norādīja K. De ķēns, stāvoklis obligātās izglītības jomā nebija diezin cik spīdošs, jo tikai 38 % latviešu bērnu, kas bija iestā. jušies skolā , tika līdz sestajai klasei. Rīgā šis rādītājs bija 88 % , kas uzrādija ievērojamu atšķirību obligātās

izglītības līmenī galvaspilsētā un provincē . Ģimnāzijās 1933./34. mācību gadā mācījās aptuveni 15 reižu mazāk skolēnu nekā pamatskolā ( daļa skolēnu pēc pamatsko las beigšanas stājās arodskolās vai komercskolās ). 1930. gada tautskaites dati rāda , ka vecumā no 8 līdz

15 gadiem visvairāk skolu apmeklējuši ebreju bērni 61

94,4 % , poļu 84,9 % , igauņu 83,8 % , latviešu - 81,7 % , lietuviešu - 78,5% , balt krievu – 71 % un krievu - 70,5 % no visiem bērniem . Latviešu ģimnāzijās mācījās 62,4 % no visa šo mā

95,2 % , vācu bērni

cību iestāžu skolēnu skaita , ebreju – 14,6 % , krievu 8,7 % , pārējo 5,9 % . Ebreju un vāciešu īpatsvars ģimnāziju audzēkņu vidū bija ievēro

8,4 % , vāciešu

jami lielāks nekā šo tautību īpatsvars Latvijas nacio nālajā struktūrā. Domājams, ka izskaidrojums šeit ro dams divos apstākļos. Pirmām kārtām izglītības pres tižs un tieši klasiskas izglītības prestižs bija augstāks

pilsētās , kur dzīvoja lielākoties vācieši un ebreji. Otrām kārtām vācu un ebreju vidū bija augstāks turīgu cil

vēku īpatsvars , un tie varēja atļauties savus bērnus skolot ģimnāzijā , kurā atšķiribā no pamatskolas māci

bas bija par maksu, Latvijas Universitātē 1933./34. mācību gadā mācījās 8638 studenti , no kuriem vairāk nekā 82 % bija latviešu

tautības . Ievērojams te bija arī ebreju ( aptuveni 9 % ) un vācu ( vairāk nekā 5 % ) studentu ipatsvars. Bez tam šai laikā darbojās arī divas privātas nacionālās augst skolas. Vācu Herdera institūtā , kas atradās Elizabetes ( tagadējā Kirova ) ielā Nr. 29, bija teoloģijas, tieslietu, tautsaimniecības un filozofijas nodaļas . 1933./34. mā

cību gadā 35 mācību spēku vadībā tajā mācījās 192 studenti. Rīgā darbojās arī Krievu universitātes zinātņu institūts, kurā 1933./34. mācību gadā bija 13 mācību spēki un 103 studenti .

Var secināt , ka kopumā Latvijā līdz 1934. gadam attistijās ļoti demokrātiska skolu sistēma, kurā tika

ievērotas katras minoritātes intereses. Sliktāks stāvok lis izglītības jomā bija Latgalē (vēsturisku cēloņu dēļ ) , un tas lielā mērā noteica arī krievu un baltkrievu

tautības iedzīvotāju zemākus izglītības rādītājus, kas gan strauji uzlabojās. Vācu un ebreju minoritāšu stā 62

voklis tautas izglītības jomā bija pat vairāk nodroši nāts nekā pamatnācijas - latviešu – stāvoklis. Savādāka situācija

izglītības laukā veidojās pēc

1934. gada 15. maija . Minoritāšu skolu skaits ievēro jami saruka . Ari latviešu ģimnāziju skaits 1939./40. ma

cibu gadā salīdzinājumā ar 1933./34. mācību gadu sa mazinājās no 55 līdz 53, bet minoritāšu ģimnāziju skaits no 41 līdz 17, t. i. , turpat 2,5 reizes . Sevišķi cieta >

baltkrievi - 1939./40. mācību gadā viņiem vairs ne .

bija ģimnāziju, arī krievu ģimnāziju skaits tika sama zināts no 9 līdz divām . Un tomēr atzīmēsim , ka ari

K. Ulmaņa autokrātiskās diktatūras gados nacionālo minoritāšu skolu sistēma netika likvidēta.

Aplūkosim tagad stāvokli, kāds starpkaru posmā Lat vijā valdīja valodu politikas jomā . Valodu lietošanas kārtību Latvijas Republikā noteica nevis Saeimas pie ņemtais likums, bet gan Ministru kabineta izstrādātie

noteikumi, un pēc tiem 30. gados redzama pakāpeniska demokrātisma sašaurināšanās šajā sfērā . Visplašākos noteikumus par valsts valodu bija pieņēmis M. Skuje. nieka vaditais centra partiju veidotais ministru kabi

nets 1932. gada 18. februāri. Šie noteikumi paredzēja , ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda un tās lieto šana bija obligāta armijā, flotē un visās pārējās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, kā arī atse

višķu pilsoņu un juridisku personu attiecībās ar tām . Noteikumi par valsts valodu arī paredzēja , ka paš

valdību orgānu sēdēs ar priekšsēdētāja atļauju vai ar 1/3 attiecīgā orgāna locekļu pieprasījumu līdz 1935. gada pašvaldības vēlēšanām (tās izjauca Ulmaņa valsts ap vērsums) var lietot arī vācu un krievu valodu , bet kaut

vai uz viena sēdes dalībnieka pieprasījumu «šinis valo dās turētās runas tulkojamas latviski ». Tikai pilsētu i Sk.; 155.– 156. lpp. -Red . 63

un pagastu pašvaldībās, kur , pēc pēdējās tautas skai.

tīšanas datiem , kādas atsevišķas minoritātes piederīgo nebija mazāk par 50 % , pašvaldības attiecībās ar šās tautības piederīgiem tika atļauta arī vācu vai krievu valodas lietošana. Šis noteikumu pants bija spēkā Jaun

latgales apriņķa krieviskajos pagastos vai, piemēram , Iršu pagastā Vidzemē, kur vairākums iedzīvotāju bija vācieši .

Sapulcēs, tirdzniecības darījumos, reliģiskā kulta ri tuālos, presē , grāmatniecībā, mācību un audzināšanas

iestādēs 1932. gada noteikumi par valsts valodu pare dzēja brīvu valodu lietošanu. Dažādu dokumentu ori ģināliem , ja tie tika sastādīti svešvalodā, uz valsts un

pašvaldības orgānu amatpersonas pieprasījuma pamata bija nepieciešams pievienot tulkojumu valsts valodā.

Noteikumi par valsts valodu paredzēja arī, ka firmu, uzņēmumu, biedrību utt . izkārtnēm, spiedogiem

un zi.

mogiem jābūt sastādītiem valsts valodā, izņemot pašu firmas nosaukumu. Teksts citā valodā tika pieļauts pēc teksta latviešu valodā .

Kopumā šos noteikumus var vērtēt kā ļoti demokrā .

tiskus , kaut arī minoritāšu valodu lietošanas iespējas valsts

un

pašvaldibas

orgānos

bija

ierobežotas.

1921. gada 11. augusta ministru kabineta noteikumi pa redzēja arī, ka visām valsts iestādēm un amatpersonām

jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē. Latgalē valsts un pašvaldības iestādēm šie paši noteikumi atļāva lietot latgaliešu izloksni darb

vedībā un sarakstē, kā arī sludinājumos un uz izkār. tnēm . 1932. gada noteikumos par valsts valodu šādu tiesību latgaliešu izloksnei vairs nebija . Valodas lietošanas kārtību Saeimā noteica Saeimas

kārtības rullis ( 1929. g. ) , kurš atļāva deputātiem runāt arī vācu un krievu valodā . Jāatzīmē, ka vācu , krievu i Sk.: 152. lpp. 64

· Red.

un ebreju tautības deputāti šis tiesības plaši izmantoja, kā to liecina Saeimas sēžu stenogrammas . Saeimas kār

tības ruļļa 147. pants paredzēja, ka vācu un krievu va lodā teikto deputātu runu teksti iesniedzami Saeimas

stenogrāfu birojam un šo runu teksts iespiežams lat viešu tulkojumā . Kārtības rulla 113. pants savukārt pa

redzēja, ka iesniegumi Saeimai jāraksta valsts valodā. Latvijas Republikas tiesu iekārtas likumi paredzēja, ka darišanu valoda tiesās un tiesu iestādēs ir latviešu

valoda , bet pēc apstākļiem un vajadzības var pieļaut

arī citu (piemēram , krievu vai vācu ) valodu lietošanu. Latvijas Republikas sākumposmā izvirzījās arī jau tājums par valsts iestāžu ierēdņu latviešu valodas prasmi . 1921. gada 22. novembra ministru kabineta no leikumi paredzēja , ka ierēdņiem , ja viņi pietiekami ne

pārvalda valsts valodu, bet vēlas palikt valsts dienestā, līdz 1922. gada 1. aprīlim ( Latgalē lidz 1922. gada 31. decembrim ) ir jāiemācās valsts valoda un jāiztur

pārbaudījums izglītibas ministrijas sevišķas komisijas priekšā. Šis likums pēc resoru vaditāju ierosinājuma ar ministru piekrišanu izņēmuma veidā pieļāva arī pieņemt ierēdņu darbā speciālistus ar nepietiekamām valsts va lodas zināšanām . Šie noteikumi nostiprināja latviešu valodas kā valsts valodas funkcijas. Tā kā šajos notei

kumos latviešu valodas apgūšanai bija paredzēts ārkār. tigi iss termiņš (mazāk par pusgadu ), var secināt , ka konkurencē par ierēdņu vietām latviešiem tika dotas prickšrocības.

Pēc K. Ulmaņa izdaritā valsts apvērsuma valodu po litikas jomā skaidri izpaudās antidemokrātiska ievirze. 1934. gada 14. jūnija ministru kabineta izdotajos pār grozījumos un papildinājumos par valsts valodu3 tika i Sk .: 154. lpp.

Red .

2 Sk .: 153. lpp.

Red. Red.

3 Sk .: 157. lpp. 3

62 )

65

paredzēts, ka turpmāk atklātās sapulcēs vai publiskās izrādēs un dažādos priekšnesumos «var lietot svešas valodas ar iekšlietu ministra vai viņa pilnvarotu amat personu atļauju». Par valsts valodas noteikumu pār

kāpšanu tika paredzēti bargi sodi — naudas sods admi nistratīvā kārtā līdz 1000 latiem vai arests līdz 6 me.

nešiem , vai arī abi šie sodi kopā . 1935. gada 5. janvāri ministru kabinets pieņēma

likumu par valsts valodu !, kas vēl vairāk sašaurināja minoritāšu valodu lietošanas iespējas. Tā latviešu va . lodas lietošana kļuva obligāta visos privātos iestādiju . mos ar publiski tiesisku raksturu . Turpmāk pašvaldībās , kur kādas minoritātes pārstāvju skaits pārsniedza 50 % iedzīvotāju skaita , lidztekus latviešu valodai tika pie ļauta vācu vai krievu valodas lietošana ( citu minori.

tāšu valodas šādas tiesības neieguva ) , bet tikai ar iekš. lietu ministra atļauju .

Visus rakstiskos līgumus, dāvinājumu aktus , vekse.

ļus, saistību rakstus Latvijas pilsoņiem , sākot ar 1935. gada 1. februāri, bija jānoformē latviešu valodā, citādi tie neieguva likuma spēku . I un II šķiras tirdzniecības un rūpniecības uzņēmu miem bija jāpāriet uz lietvedību valsts valodā 1935. gada 1. aprila. Visiem atklāta rakstura izziņoju

miem ( sākot ar izkārtnēm un beidzot ar preču etiķe tēm ) bija jābūt rakstītiem valsts valodā . Kādu citu va lodu lietošana līdztekus latviešu valodai šajos gadīju mos tika pielauta tikai ar iekšlietu ministra vai viņa

pilnvarotās personas atļauju . Jaunais likums ievērojami ierobežoja minoritāšu va lodu lietošanas iespējas un nelabvēligi ietekmēja starp nacionālo attiecību klimatu Latvijā .

Lidz 1934. gada valsts apvērsumam Latvijas Repub Sk .: 158.-- 160 . lpp. 66

Red.

likā bija ārkārtīgi daudz politisko partiju un sabiedrisko organizāciju . Pēc Jekšlietu ministrijas datiem , 1928. gadā Latvijā bija reģistrētas 62 politiskās partijas, no tām 30 — na

cionālo minoritāšu partijas : 15 vācu, 9 ebreju, 5 krievu un 1 poļu politiskā partija . Ne jau visas šīs partijas panāca savu pārstāvju ievēlēšanu Saeimā . Pēdējā Saei mas sastāvā minoritāšu partijas pārstāvēja 17 depu tati , par kuriem bija nobalsojuši 175 386 vēlētāji . Vācu minoritāti pārstāvēja vācu baltiešu partija ( patiesībā politisks bloks ) ar 6 deputātiem , krievu minoritāti – krievu vecticībnieku darba tautas frakcija ar 2 deputā

tiem , pareizticīgo un vecticībnieku vēlētāju un apvienoto krievu organizācija ar 2 deputātiem , krievu zemnieku apvienības un krievu sabiedrisko darbinieku frakcija ar

I deputātu un Latvijas pagastu un apriņķu pašvaldību krievu darbinieku savienība ar 1 deputātu. Ébreju mi noritāti pārstāvēja 3 deputāti: 2 no « Agudat Israel »

partijas, 1 -– no cionistu organizācijas «Mizrahi», un Latvijas polu - katoļu frakciju pārstāvēja 2 deputāti. Rodas jautājums, kādēļ vāciešu politiskā pārstāvnie ciba Saeimā pārsniedza šās minoritātes īpatsvaru Lat vijā , kamēr krievu politiskā pārstāvniecība Satversmes sapulcē bija stipri vājāka nekā šās nacionalitātes īpat svars ? Domājams, ka šādu situāciju dalēji noteica divi faktori: 1 ) attiecīgās tautibas izglītības un kultūras

limenis, kas vai nu stimulēja, vai arī kavēja šās tauti bas politisko aktivitāti, un tas vāciešiem bija stipri aug. stāks nekā krieviem ; 2 ) piederība pie pilsētniekiem vai lauciniekiem ari determinēja attiecīgās minoritātes po litisko aktivitāti .

Tātad visām galvenajām Latvijas minoritātēm bija sava pārstāvniecība Saeimā. Pēdējā Saeimā vēl atzi

mējami arī 13 latgaliešu politisko grupējumu deputāti , par kuriem balsis atdeva 132 341 vēlētājs. 3*

67

Plaša biedribu un politisko partiju tīkla izveidošanos Latvijā sekmēja 1923. gada likums par biedrībām , sa vienībām un politiskajām organizācijām. Precīzu ko pējo sabiedrisko organizāciju skaitu Latvijas Republikā ir grūti minēt , jo tas ar gadiem mainījās . 1928. gadā to

bija pāri par 8000. Biedrības , kas apvienoja nacionālo minoritāšu pār stāvjus , nodarbojās ar visdažādākajiem sabiedriskās dzīves aspektiem . Daļa no tām veica kultūras un izgli tibas izplatīšanas funkcijas , citas kārtoja sociālos jau . tājumus – veselības aizsardzību, palidzību trūkumcie. tējiem , bēru organizēšanu . Pastāvēja pat ebreju bied riba , kuras uzdevums bija sniegt palīdzību trūcīgām ligavām , stājoties laulībā. Darbojās nacionālas sieviešu , jaunatnes, sporta , kooperatīvās , krājaizdevu, reliģiskās

un studentu biedrības. Daļa šo biedribu tika slēgta pēc Ulmaņa diktatūras nodibināšanas. Tā kā partiju dar

bība tika aizliegta , visas nacionālo minoritāšu politis kās partijas tika likvidētas. Pēc tirdzniecības un rūp niecības kameras izveidošanas 1934. gadā tika likvidē.

tas tirdzniecības un rūpniecības biedrības un ģildes, arī tās, ko bija izveidojušas minoritātes , piemēram, vā. cieši . Līdzīgs liktenis pēc Lauksaimniecības kameras izveidošanas gaidīja daudzas lauksaimniecības biedri. bas . Līdz ar to sabiedriskā dzive K. Ulmaņa diktatūras laikā lielā mērā tika ierobežota un birokratizēta .

Tika slēgtas arī vairākas kultūras biedrības, piemē ram , ebreju jaunatnes nacionālā un kultūras biedrība

« Hisachduth Bnei Hoom », « Latvijas Universitātes žīdu juristu studentu biedrība » .

Pārsteidzoši , ka arī Latviešu Dziesinusvētku biedrība , par spīti autoritārās diktatūras sludinātajai nacionāla

jai ievirzei , tika slēgta . K. Ulmaņa valdība uzskatija , ka patstāvīgu biedrību pastāvēšana varētu kultivēt ideju 68

plurālismu un līdz ar to graut 1934. gada 15. maija režīma pamatus .

Ja agrāk par biedrību slēgšanu un likvidēšanu lēma tiesu iestādes, tad pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma

šo jautājumu izšķīra lekšlietu ministrija, kurai bija arī tiesības atcelt un nomainit biedrību vēlēto orgānu lo ceklus.

Lai likvidētu biedrību , pietika to atzīt « par kaitigu valsts un sabiedriskām interesēm » , nekādi tuvāki pa .

skaidrojumi par šā formulējuma saturu nebija vaja dzīgi . Lai atlaistu biedrības valdi un tās vietā ieceltu citu, iekšlietu ministram vispār nevajadzēja nekādu ar

gumentu. Tā par kaitigu valsts un sabiedriskajām inte resēm 1935. gada janvārī tika atzīts Talsu ebreju tau tas klubs , tā paša gada 21. februāri iekšlietu ministra

biedrs A. Bērziņš ierosināja likvidēties Kuldigas vācu ģimnāzijas bijušo skolnieku un draugu biedrībai , 12. martā tika nolemts slēgt Baltiešu vācu biedrību

Latvijā , 18. martā tika slēgta cionistu skolu jaunatnes organizācija « Hechover > utt. Savukārt no Rēzeknes brīvprātīgās ugunsdzēsēju biedrības valdes locekļu amatiem 1935. gada 17. jan vāri tika atcelti ebreji I. Moskovičs, S. Lurje, S. Levins , $ . Kopmanis un to vietā iecelti 3 latvieši un 1 krievs. 20. martā Latvijas vācu darba ņēmēju biedrības valde un revīzijas komisija tika nomainītas pilnā sastāvā. Kā varam secināt , varas iestāžu represijas skāra da žādu virzienu biedrības. Taču biedrību likvidēšana no

tika ilgākā laika posmā un neskāra visas latviešu vai minoritāšu biedrības . 1938. gada 14. februāra likums

par bezpeļņas biedrībām un to savienībām paredzēja , ka biedrības pakļaujamas attiecīgām kamerām , un to priekšsēdētājam arī bija tiesības slēgt biedrības vai sa vienības, «kuru darbība ir nevēlama vai kaitiga valsts vai sabiedrības interesēm », 69

Tam , ka dažādas Latvijas tautības norobežojās savās

biedrībās, bija arī noteikti trūkumi. Ja ir pilnigi sapro tama un pozitīvi vērtējama nacionālo kultūrizglītības

biedrību veidošana , tad ekonomisko, sociālo , palīdzības un pat kopigu valasprieku biedrību (piem ., Vācu vilku

suņu audzēšanas biedrība ) organizēšanās pēc nacionā lās piederības principa veicināja ievērojamu atsvešinā tību starp Latvijā dzīvojošajiem dažādu tautību piede rīgajiem . Latvijas Republikas demokrātiskajā posmā var nešaubīgi runāt par visas sabiedriskās dzīves organizēšanu uz kulturāli nacionālās autonomijas pa . matiem .

Jāiztirzā arī jautājums par nacionālismu Latvijas sa biedriskajā dzīvē .

Kopumā var teikt , ka ekstrēms nacionālisms latviešu tautas lielum lielajai daļai bija svešs. Sevišķi Saeimas

kreiso partiju deputāti nacionālajā jautājumā ieņēma

demokrātisku poziciju . Tomēr jāatzīst, ka zināmi galēji labēji grupējumi centās Latvijā kultivēt ekstrēmu na cionālismu. To sekmēja ari vācu un ebreju kapitāla vi

sai ievērojamā loma Latvijas saimnieciskajā dzīvē. Kā lēsa baltvācu izdevums « Baltische Monatschrift » (« Bal

tijas Mēnešraksts » ) , 1924. gadā latviešu rokās bija tikai

38 % tirdzniecības, rūpniecības un amatniecības uzņē mumu. Ebrejiem piederēja 41 % un vāciešiem 11 % no visiem Latvijas saimnieciskajiem

uzņēmumiem . Atzi .

mēsim šeit arī , ka tikai 39 % no strādājošiem Latvijas iedzīvotājiem bija algoti darbinieki . 25 % pašdarbigo

Latvijas iedzīvotāju piederēja sava lauku saimniecība, veikals vai uzņēmums. Kopā ar strādājošajiem ģimenes locekļiem šis īpašnieku slānis veidoja 61 % no visiem

valsts pašdarbīgajiem iedzīvotājiem (pirms pirmā pa saules kara mazāk par 25 % ) . Tādējādi Latvija starp karu posmā vērtējama kā tipiska sikburžuāziska zeme. Domāju, ka šī dominējošā sīkburžuāziskā sociālā 70

struktūra noteica ari sabiedrības ārkārtigo politisko sa

drumstalotību neskaitāmās politiskajās partijās , biedri bās un organizācijās, kā ari ietekmēja starpnacionālo attiecību raksturu . Tieši sīkburžuāziskā sabiedrībā va

rēja gūt izplatību aicinājumi iepirkties tikai latviešu veikalos, lai tādējādi greindētu bieži vien izmanīgākos

ebreju veikalniekus . Šādi aicinājumi parādījās nacionā listiski noskaņotajos Latvijas laikrakstos jau 20. gados un P. Stučka savā rakstā « Pret tautu naidu un tautisko

ienaidu » pārliecinoši parādīja , ka šās nacionālisma iz pausmes raksturo konkurences ciņu starp dažādu tau

libu uzņēmējiem. Politiskā nestabilitāte Latvijas Re publikas parlamentārajā periodā , biežās valdības mai ņas arī stiprināja ekstrēmo nacionālistu pozicijas, kuri aicināja nodibināt stabilu nacionālu diktatūru , izstumt

cittautiešus no politiskās dzīves un tādējādi nodrošināt latviešu tautas uzplaukumu. 1922. gada 29. augustā tika izveidota pirmā ekstrēmā nacionālistu organizā. cija – Latvju nacionālais klubs . Tā par savu mērķi deklarēja latviešu atbrīvošanu no « židu jūga kundzi

bas» , izteica simpātijas itāliešu fašistiem . Latvju na cionālais klubs vairākkārtigi uzbruka strādnieku miti

ņiem un demonstrācijām Rigā . 1925. gada 15. februari priekšvēlēšanu kampaņas laikā Latvju nacionālā kluba

aktīvisti nogalināja strādnieku A. Masaku, sociālde mokrātu izveidotās Strādnieku sporta savienības biedru . Šis notikums izraisīja plašas debates Saeimā, un val diba bija spiesta Latvju nacionālā kluba darbību aizliegt , bet tas šo organizāciju netraucēja turpmāk dar boties zem jauna – Latvju nacionālistu kluba - iz kārtnes . Šo organizāciju arī 1927. gadā valdība nolie

dza , un tās vietā 1931. gadā izveidojās «Ugunskrusta » organizācija . 1933. gadā tā ieguva nosaukumu -- Lat viešu tautas apvienība « Pērkonkrusts », izveidodamās

par politisku partiju . « Pērkonkrusta » statūti paredzēja , 71

ka partijā uzņemami tikai latvieši. Savā programmā tā izvirzīja prasibu , ka « politiskai un saimnieciskai varai valsti jāatrodas latviešu rokās bez ierobežojumiem » .

« Pērkonkrusts» prasīja, lai valsts un pašvaldības iestā des finansētu tikai izglītības un mācibu iestādes ar lat

viešu mācību valodu . Savā propagandas brošūrā « Pēr konkrusts » uzsvēra , ka partijas darba lauks ir « visur

tur, kur latvietis cīnās pret sveštautiešiem un citām naidīgām varām par latviskā gara , tikuma un darba uzvaru ». Ipaši « Pērkonkrusts » vērsās pret ebrejiem .Tas pieprasīja arī vāciešu un citu Latvijā dzīvojošo cittau tiešu ( izņemot lietuviešus un igauņus ) ieskaitīšanu ot rās kategorijas pilsoņos . Tāpat « Pērkonkrusts» piepra . sīja atzīt par pretvalstiskām un slēgt tās organizācijas, kas sludina šķiru naidu, t. i . , apkarot gan komunistis kās , gan sociāldemokrātiskās organizācijas un bied ribas .

Dažādos gados izveidojās arī citas ekstrēmās nacio nālistiskās organizācijas — «Tēvijas sargs»,, « Latvijas sargi » , « Latviešu aktivo nacionālistu savienība ». 30. gadu

sākumā nodibinājās Latvijas Nacionālsociālistiskā par tija , kas uzņēma sakarus ar hitlerisko Vāciju, bet šī par: tija bija samērā neliela . Jāatzīmē gan , ka šo ekstrēmo grupējumu pārstāvji tā arī netika ievēlēti Saeimā .

Lidz ar latviešu ekstrēmajām nacionālistiskajām or ganizācijām atzīmējamas ari baltvācu uz hitlerisko Va ciju orientētās nacionālsociālistiskās grupas . 1931. gadā izveidojās šāda grupa ar nosaukumu « Baltische Verei nigung» ( « Baltiešu apvienība » ) , kas cilāja jautājumu

par Latvijas vācisko kolonizāciju. Šās grupas ideolo ģiskajā pamatojumā tika uzsvēris, ka nacionālsociā lisms ir Baltijas vācu tradiciju turpinājums. Jāatzīmē, ka B. Kalniņš, viens no socialdemokrātu lideriem , ru nādams 1932. gada 7. jūnijā Saeimas sēdē, vērsa depu tātu uzmanību uz to, ka valdība ļoti iecietīgi noraugas 72

uz baltvācu nacionālsociālistu rosīšanos, bet ar visu

sparu un centību apkaro komunistus. B. Kalniņš norā

stu dīja, ka valdība preses nodaļā salikusi «visādus korporeļus, kuri ar zooloģisku naidu izturas dentus pret katru Krievijas izdevumu », un minēja faktu, ka Latvijas valdība nonākusi lidz tādam absurdam , ka aiz

liegusi Padomju Savienībā izdotās grāmatas « Y4e6huk английского 13bika » ( «Angļu valodas mācību grā . ahrznickoro языка mata » ) , «Ioabhxhbe urpu AOWKOJHUKOB » (« Pirms skolas vecuma bērnu kustību rotaļas» ) un pat no vācu valodas tulkoto Bauera « Руководство наборщикам »

( « Rokasgrāmata burtličiem » ), bet brīvi pieļāva Hitlera Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas pro

grammas pārdošanu Rigas veikalos . 30. gadu sākumā Latvijas valdibas politikā sāka iz

pausties nacionālistiskas tendences. M. Skujenieka va. dītā centra partiju valdība , kas izveidojās 1931. gada 6. novembrī, varēja atteikties no nacionālo minoritāšu

grupu atbalsta , jo vēlēšanās uz IV Saeimu gan Zem nieku savienība , gan sociāldemokrāti , kas agrāk parasti sastādīja valdibas, zaudēja balsis , un pieauga centra

partiju iespaids. Tās sastādīja valdību ar latviešu pil sonisko un sīkpilsonisko partiju deputātu atbalstu. Jau tika atzīmēts, ka 1932. gada noteikumi par valsts valodu ierobežoja minoritāšu valodu lietošanas iespējas valsts orgānos. Bez tam A. Ķēniņš , M. Skujenieka val. dības izglītības ministrs , ierosināja likvidēt ģimnāzijas ar nacionālo minoritāšu mācību valodu , pieļaujot mino ritāšu skolniekiem tikai dzimtās valodas kursus lat.

viešu

ģimnāziju

ietvaros.

Tomēr

šis

ierosinājums

neguva atbalstu Saeimā , un A. Ķēniņam nācās demisio nēt. Nacionālistiski ekstrēmistiskas tendences pilsonis kajās partijās pastiprinājās 1934. gadā , apspriežot Sa tversmes grozījuma likumprojektus. Tā Demokrātiskais centrs savā kongresā pieņēma rezoluciju , kurā izteica 73

protestu «tām latviešu partijām, kuras pārgājušas vācu un žīdu kalpībā » , pieprasīja «nacionālu valdibu » . Nacionālistisks pēc savas idejiskās platformas bija arī K. Ulmaņa un viņa piekritēju istenotais valsts ap vērsums 1934. gada 15. maijā. Ministru prezidenta biedrs M. Skujenieks , runādams 23. maijā radiofonā , apgalvoja , ka apvērsumu esot izraisījusi sociāldemo krātu un komunistu deputātu principiāla nevēlēšanās

« aizstāvēt latvietību », jo tie deklarējuši , ka «vienlīdzīgi gribot sekmēt visu Latvijā dzīvojošo tautību kulturālās

vajadzības » . M. Skujenieks uzsvēra , ka apvērsuma mēr ķis esot « stiprināt latvietibu mūsu valsti ».

Savā runā 16. jūnijā Rankā K. Ulmanis uzsvēra , ka apvērsums ir realizējis latviskās Latvijas lozungu , kuru, kā zināms , agrāk bija izvirzījis « Pērkonkrusts », Tomēr K. Ulmaņa valdība uzsāka arī « Pērkonkrusta > vajāšanu . Pēc «Valdības Vēstneša » 1934. gada 16. jū

nija numura informācijas, policijai pārsteidzot slepenu « pērkonkrustiešu » sapulci, tika atrasts šās organizāci jas apkārtraksts , kurā gan ticis apsveikts 15. maija apvērsums, bet arī izvirzīta prasība turpināt cīņu, ka mēr vara nonāktu pērkonkrustiešu rokās. Saprotams, ka K. Ulmanis nevēlējās ciest sev blakus politiskus kon kurentus .

K. Ulmaņa diktatūras laikā plaši tika propagandēta nacionālisma ideoloģija, kas tika likta visu sabiedrisko disciplinu pamatā .

Kāda tad bija latviešu nacionālisma ideologu sludi nātā mācība ? J. Lapiņš, kādreizējais sociāldemokrāts

un vēlākais nacionāldemokrāts, kas pēc 1934. gada maija nesekmīgi centās tuvoties K. Ulmanim , rakstu

krājuma «Jaunais nacionālisms» ( 1936 ) ievadrakstā iz tirzājis nacionālisma ideoloģiju, nāca pie atziņas, ka knacionālisma filozofija , bez šaubām, ir nevienlīdzības filozofija » , ka tā novirza cilvēku jūtas un prātus «no 74

vispārcilvēciskām vienlidzības mācibām ». Tālāk seko tēze , ka nacionālisms ir « atgriešanās pie dabiskā , pie

dabas likumiem », « asins balss » uzklausišania. Tika

skarts arī rasisms. J. Lapiņš pozitīvi novērtēja « rasu zinātni » , kas « mēri un pēti cilvēkus un ir radijusi pär. liecību, ka cilvēki ir visnosvērtäki tur, kur ir tiras ra :

ses. Citu asiņu piejaukums, pēc rases mācības, rada nesaskaņas cilvēka dvēselē un darbibā » . No augstāk teiktā izriet secinājums: «Tāpēc ikvienai rasei jāsargā asiņu tīrība . » J. Lapiņš atzīmēja: «Ja senāk nacionā. lisms centās tautas pielaulāt ar nacionālās kultūras pa lidzibu, tad tagad nacionālisms paredz pašas tautas locekļu savairošanu, cenšas dabigă cela vairot nācijas

spēkus. Pats par sevi saprotams, nacionālā kultūra ari šodien nav zaudējusi savu iekarojošo, imperialistisko raksturu . » Kā redzam, autors necenšas maskēt savu ultranacionālismu .

Aplūkodams tēzi , ka « jaunais nacionālisms atnesīšot viduslaikus », J. Lapiņš atzīmēja , ka tas jau nebūt ne esot nekas slikts, jo «viduslaiki ir kristigās ticības vis .

augstākās vadibas laiks, kad mācija pazemibu un at teikšanos no šās pasaules». Savukārt jaunais nacionā . lisms gan « sludina sacensību darbā » , bet ari vienlaicīgi « padošanos augstākai valsts varai » . Šai pašā krājumā plaši tika arī spriests par latviešu rasiskajām īpašībām . I. Kohs, konstatējis , ka, pēc me dicīnas zinātņu doktores I. Jērumas pētījumiem , 38 % izpētīto latviešu sieviešu uzrāda ziemeļrases pazīmju pārsvaru , 38 % - austrumbaltu rases pārsvaru, 21 % šīs pazīmes lidzsvarotas un 3 % pieder pie citām rasēm ( tātad rases latviešiem jau sajaukušās ! ) , tomēr nonak pie secinājuma , ka vācu antropologa H. Gintera aus . trumbaltu rases tēlojunis ir latviešiem galigi nepieņe mams . Pēc H. Gintera vārdiem , austrumbalti ir brutali, « uzrāda labi apdomātu atriebību », tiem piemīt bara 75

gars un tieksme būt vaditiem > , nosliece uz zādzību un fiziskās varas lietošanu , « nodarot bistamus miesas bo

jājumus » . Toties H. Ginters neskopojās ar ziemeļrases

slavinājumiem , kuri pilnīgi saprotami, ievērojot nacio nālsociālisma mācības nostādnes .

Savukārt E. Brastiņš , tā saucamās dievturības (reli ģisks virziens, kas centās reanimēt seno latviešu pagā nismu ) sludinātājs , rakstu krājumā « Latviskas Latvi

jas labad » (1937) apgalvoja , ka « nacionālisms ir ira cionāls, viņš pat ir mistisks » . Vispārcilvēciskais prin cips, pēc E. Brastiņa viedokļa, nacionālismam ir «bez . asiniga, tukša teorija » .

Saprotams, ka šādas ideoloģiskās nostādnes nekādi nevarēja sekmēt harmonisku attiecību izveidi starp lat viešu nāciju un minoritātēm .

Kāda tolaik bija Latvijas Komunistiskās partijas no stāja nacionālajā jautājumā? Tā konsekventi iestājās par visu tautību vienlidzību Latvijā . Tā, piemēram , 1928. gada priekšvēlēšanu uzsaukumā LKP CK piepra. sija «mazākumtautību valodu vienlidzibu ar latviešu va .

lodu ». Saeimā komunisti, kas pārstāvēja strādnieku un zemnieku frakciju , aktīvi iestājās par minoritāšu inte. resēm .

Saeimas deputāts komunists F. Bergs 1933. gada 28. jūnija sēdē kritizēja valdibas viedokli minoritāšu skolu jautājumā (ierosinājumu likvidēt minoritāšu ģim nāzijas ) , atzimēdams, ka « ari minoritātēm ir tiesība mācit savus bērnus mātes valodā. To prasa viselemen tārākais demokrātijas princips, un tas ir vienīgais veids, kā tautas masām piesavināties kultūru un izglītību. Mā

tes valodā ir visvieglāk un visērtāk piesavināties izgli . tibu » .

Latvijas Republikas IV Saeimas stenogrammas. VI sesija . – 955. lpp. 76

R., 1933 .

Plašāk tika izstrādāta LKP programma Latgales jau tājumā , kas pieprasīja Latgalei neierobežotas tiesibas uz pašnolemšanos .. Kā tika paskaidrots LKP CK 1928. gada priekšvēlēšanu uzsaukumā, tas nozīmēja , ka Latgales iedzīvotājiem vajadzēja izšķirties, «vai viņi grib turpmāk būt par patstāvīgu Latgales republiku jeb vismaz par patiesi autonomu zemi, kas brīvi ieiet federālā apvienībā ( ... ) . Reizē ar to Latgales valodas pilnīgu līdztiesību , kā arī lidzigas tiesības visām ma zākumtautībām ».

Šādu LKP nostādni Latgales jautājumā ietekmēja ari tālaika LKP teorētiķu kļūdainais priekšstats par latga

liešiem kā atsevišķu nāciju . Kopsavilkumā varam sacīt , ka tiesiskajā ziņā Latvi . jas Republika 20. gados veica rezultatīvu darbu nacio

nālā jautājuma risināšanā . Izveidojās kulturāli nacio nālās autonomijas sistēma. Pat Saeimas baltvācu depu tāts P. Šīmanis 1928. gadā starptautiskās parlamentā riešu ūnijas sēdē paziņoja , ka Latvijā esot realizēta briva tautu kulturālā attistība un ka tas tuvinājis mi noritātes Latvijas valstij . Tomēr nacionālais jautājums netika atrisināts ekonomiskajā un sociālajā plāksnē, iepalika Latgales attistība , ievērojami atšķirās dažādu Latvijas etnisko grupu sociālais stāvoklis. Situāciju vēl vairāk sarežģīja pasaules ekonomiskā krīze.

Šie faktori radīja nacionālisma un šovinisma ten denču pieaugumu sabiedriskajā dzīvē 30. gados un starpnacionālo pretrunu pastiprināšanos Latvijā . Valsts politikā nacionālisms sevišķi pieauga lidz ar 1934. gada valsts apvērsumu un autoritāras diktatūras izveidoša nos . Tomēr arī K. Ulmaņa režīma apstākļos kulturāli

nacionālās autonomijas sistēma pamatos tika saglabāta un dažā ziņā pat attistita ( 1939. gada 6. augustā, pie.

mēram , atklāja lībiešu tautas namu Mazirbē ) . 77

Minoritāšu atstumšana no politiskās dzīves , nacionā . lisma pasludināšana par K. Ulmaņa diktatūras ideolo

ģisko pamatu stimulēja antiulmanisku noskaņojumu pieaugumu minoritāšu vidū. Tam bija nozīmīga loma 1940. gada vasaras brāzmainajos notikumos Latvijā. Vēstures zinātņu kandidāts V. BLŪZMA

1959. GADS LATVIJĀ

ATMIŅAS UN PARDOMAS

Ne mazums publikāciju jau lasits un dažādu inter viju un stāstījumu dzirdēts par LKP Centrālās Komi.

tejas 1959. gada jūlija plēnumu un tā sekām republikas dzīvē. Šā plēnuma vērtējumi galvenajos aspektos ir ne tikai nelabvēligi , bet tie šo Centrālās Komitejas sedi

kopumā apzīmē kā neapšaubāmu pavērsienu Latvijas

Komunistiskās partijas darbībā, un ne jau uz labo pusi. 1959. gada pirmajā pusē republikā turpinājās iepriek šējos gados aizsāktās ievirzes ar zināmiem pārkārtojui. miem ražošanas sfērā , tāpat arī sociālajā un kultūras jomā . Pirms trijiem gadiem parlijas XX kongresa no . teiktā antistaliniskā linija arvien plašāk un dziļāk mai. nija satrunējušos Staļina perioda stereotipus partijas un padomju organizāciju darbībā visos limeņos. Savie .

noto republiku ekonomiskā un politiskā patstāviba at bilstoši V. I. Ļeņina novēlējumu principiem no ieceres kļuva par istenibu. Vismaz jau saskatāmā perspektiva.

Atbilstoši tam republikā uz isti racionāliem pamatiem varēja sākt veidoties pašu vadita ekonomika un – pau tiesi internacionālā garā starpnacionālās attiecības. Un

rezultāti minēto apstiprināja. Ne vien vietējās nozime's rūpniecība , bet ari paši lielākie uzņēmumi, nonākdami

republikas pakļautibā un plānošanas sfērā, arvien vai 79

rāk un labāk varēja apmierināt pieprasījumu pēc plaša patēriņa ražojumiem . Tautsaimniecības padomes plānos jau parādījās republikai izcili svarīga pasākuma reali zēšana : kombināta būve somu tipa saliekamo lauku dzi vojamo māju ražošanai . Tapa aprēķini vienotas kana lizācijas sistēmas izbūvei Jūrmalas pilsētā. Dabas aiz

sardzibas pastiprināšanai tika pieņemts attiecīgs LPSR Augstākās Padomes Likums (pirmais savienotajās re

publikās) un nodibināta Dabas aizsardzības biedrība ( 1957 ) . Daudz visai nozīmigu darbu bija aizsākts kultūras laukā : nodibinātas Republikas valsts prēmijas litera tūrā , mākslā un zinātnē ; uzsāktas regulāras Latvijas

televīzijas pārraides ; sakopti un oficiāli apmeklētājiem atklāti Brāļu kapi Rigā . Tika radoši pārvērtēta liela dala latviešu klasiskās literatūras mantojuma, izdotas vairākas

klasiķu

darbu

izlases vai

atsevišķi

darbi

( Fr. Bārdas , J. Akuratera, K. Skalbes, J. Zeibolta ) . Partijas organizāciju darba ievirzē atbilstoši PSKP XX kongresa atjaunotnes kursam liela nozīme bija LKP

Centrālās Komitejas 1958. gada oktobra plēnumam ' , kurš pēc rūpīgas sagatavošanas izskatīja kadru problē mas . Domāju , ka tieši šā plēnuma nostādnes būtu inte resantas, aktuālas un pamācošas šodien . Ne vien darbā ar kadriem , bet starpnacionālo attiecību kārtošanā vispār i Latvijas KP CK plénums, kas notika 1958. gada 1. un 2. ok

tobri, apsprieda jautājumu « Par stāvokli darbā ar kadriem un pasā kumiem tā uzlabošanā» ( referents LKP CK otrais sekretārs V. Krū miņš). Plenums uzdeva LKP CK , pilsētu un rajonu komitejāın veikt pasākumus, lai nostiprinātu un daļēji atjauninātu vadošos kadrus. Tika uzsvērta nepieciešamība konsekventi istenot prasibu, lai visi kadri, kuriem diendienā jāstrādā tautas vidū, zinātu tās tradicijas un prastu gan latviešu, gan krievu valodu . Tika norādits, ka, izvirzot vadošos kadrus uzņēmumos, jāņem vērā to kolektivu uacionālais sastāvs, 80

Red,

Pēc tā republikas darbaļaužu kolektīvi turpināja savu godīgo darbu, partijas organizāciju centieniem un aici nājumiem bija zināmi panākumi. Pavisam citādāka situācija sabiedriskajā dzīvē izvei . dojās pēc LKP CK plenuma 1959. gada jūlijā. Vienas pašas paaudzes acu priekšā -- kādos divdesmit piecos gados daudzi Latvijas pamatrādītāji ekonomikā,

sadzīves jomā, pat ārējais vizuālais mūsu republikas izskats sāka arvien vairāk atpalikt salīdzinājumā ar

kaimiņiem Baltijas reģionā . Par to padomāt mums atgādināja arī Mihails Gorbačovs, 1987. gada februārī būdams Rīgā.

Pirmcēlonis daudzām neveiksmēm republikas dzīvē, kā jau minēts, meklējams LKP CK 1959. gada jūlija plēnuma ievirzēs , kuras aptuveni trīs gadus visai ātri un dziļi darbojās gan centrā , gan perifērijā . Un turpmā .

kais jau gāja it kā «parastā» gaitā . Tieši šajos pirma jos tris gados pamatos pārmainījās Latvijas Komunis tiskās partijas un republikas valdibas vadošais sastāvs. Tika nomainīti ministriju, pilsētu un rajonu vadošie

darbinieki , pat komjaunatnē un kolhozu vadībā pāri par 200 darbinieku. Šādas masveida pārmaiņas formālie iegansti bija visdažādākie. Taču dominēja viena gal

venā līnija: politiskā neuzticamība pret vietējo – Lat vijā dzimušo un augušo -- kadru darbību. Tieši šajā plēnumā pirmo reizi tika nepārprotami pateikts, ka isteni partijiski un vadošam darbam atbilstoši ir, pirmkārt, tie komunisti, kuri rūdījušies cīņā pret anti

partijiskajām

novirzēm

vecākajās

padomju repub

likās.

Reizē ar to politiski neuzticami kļuva desmitiern bi jušo nelegālistu Latvijas Republikas laikā - komunistu un komjauniešu , brīvprātīgo cīnītāju Latviešu strēlnieku

divīzijas rindās Tēvijas kara frontēs. Svarīgi bija ari tas , ka vairums « nacionālisma» dēļ pie malas nobīdito 81

darbinieku pēckara gados bija jau ieguvuši augstāko izglītību .

Visai divainā kārtā , līdz šim pilnibā neapjaustu

iemeslu dēļ , ar neparastu steigu tika «organizēts» pats šis plēnums. Nekādu kaut cik vērā liekamu nelāgu no . tikumu republikā nemanīja. Taisni otrādi – par panā. kumiem

ekonomikā,

īpaši

lauksaimniecībā,

Latvija

pirms dažiem mēnešiem bija apbalvota ar augstu PSKP un PSRS Valdības atzinību. Nacionālo attiecību jomā (divvalodības apgūšanā , kadru politikā ) zināms uzvil ņojums pēc L. Berijas izprovocētā LKP CK 1953. gada jūnija plēnumal jau piederēja vēsturei . Jāuzsver, ka tieši pēdējie jautājumi bez steigas un pārdomāti iika izanalizēti, izskatīti un vienprātīgi izlemti republikas partijas organizācijas CK plēnuinā 1953. gada oktobri. Turklāt šo plēnumu gatavoja un tajā kopā ar vietējiem piedalījās arī darbinieki no PSKP Centrālās komitejas. Tieši viņi šo mūsu plēnumu vērtēja visai atzinīgi, iesa cidami plenumā nolasīto ziņojumu un pieņemto rezolu .

ciju steidzīgi nosūtīt uz Viļņu, kur ar līdzigi darba kārtibu drīzumā bija paredzēts Lietuvas KP CK ple nums .

Acīmredzot 1959. gada jūlijā sasauktā Latvijas KP CK plēnuma organizēšanas pirmideja detajās noskaid rojama vēl nākotnē.

Taču loģiskā domāšana, ievērojot nopietnus faktus, | 1953. gada 22.-23. jūnijā notika Latvijas KP CK plēnums, kas apskatīja jautājumu « Par trūkumiem politiskajā darbā un re.

publikas saimnieciskajā un kultūras celtniecibā». Tam ierosmi bija devis PSKP CK Prezidija 1953. gada 12. jūnija lēmums, kas visu vainu par agrāk pieļautajām kļūdām uzvēla republikas vadibai un prasīja veikt radikālus administrativus pasākumus , lai mainitu va došo kadru sastāvu. Šo pasākumu iniciators bija L. Berija, kas to laik gatavoja sazvērestību pret PSKP un Padomju valsts vadibu. Red. 82

šai ziņā ļauj prognozēt jau tagad aptuveni pareizu versiju . Plēnuina sasaukšanas vienīgais iemesls bija pēkšna

PSKP Centrālās Komitejas darbinieku grupas ieraša nās Rīgā 1959. gada aprīļa beigās, šās grupas neierasti ātri (apmēram 10 dienās ) veiktā pārbaude sakarā ar universāli formuietu problēmu « Par nopietniem trūku

miem un kļūdām darbā ar kadriem un nacionālās poli tikas praksi republikā » .

Partijas darba tradiciju (sevišķi pēc partijas XX kon gresa ) elementārai ētikai neatbilstoša bija neparastā slepenība , kādā atbildīgo darbinieku brigāde ieradās Rigā , kā šeit veica savu pārbaudes darbu un kā tā ne manot no Rīgas aizbrauca, neziņojusi par pārbaudes rezultātiem un saviem slēdzieniem . Varu ar pilnīgu at

bildību apliecināt , ka man kā toreizējam LKP CK ot rajam sekretāram (kurš ir atbildigā amatpersona par

darbu ar kadriem ) nebija nevienas būtiskas sarunas ar šīs brigādes dalībniekiem . Par visu to dažas stundas

pirms pārbaudītāju aizbraukšanas telefoniski informēju PSKP CK partijas orgānu nodalas vadītāju V. Semi častniju . Pēc viņa rīkojuma pie manis uz dažām minū

tēm ieradās brigādes pārstāvis un pateica , ka slēdzieni vēl neesot gatavi , bet negatavā veidā tie esot izklāstīti J. Kalnbērziņam , kurš visam piekritis, piemetinādams, ka «viens kaujas laukā nav cīnītājs ». Ši viņa frāze tad arī esot brigādes slēdzienos ierakstīta. No dzirdētā tad

arī varēju nojaust par visai nopietniem un pat draudo šiem brigādes atbraukšanas iemesliem .

Vienu tagad var apgalvot jau pietiekami droši : par tijas CK darbinieku grupa Maskavā tika saorganizēta steigā (tai pat nebija noteikta vadītāja ) ar jau iepriekš paredzētu uzdevumu, savukārt Rīgā LKP Centrālajā Komitejā tai jau bija pazīstama neliela darbinieku da

liņa - A. Aleksandrovs, F. Sokurenko, I. Veselovs , 83

A. Ozoiings, N. Saļejevs, N. Ponomarjovs. Viņi , no likuši pie malas savu tiešo darbu , diendienā « apkal

poja » brigādi, nesot tai steidzīgi uzrakstīto un ievedot tās kabinetā jau savlaicīgi sameklētas personas . Zīmīgi , ka gan brigādes darbības dienās, gan arī pēc tam mūsu CK partijas orgānu ( un kadru ) nodaļas vadītājs A. Voss un ideoloģiskā darba sekretārs A. Pelše nekādus jautājumus ar mani nekārtoja, tā teikt , nerādījās man acis. Manāmi mazrunīgs bija kļuvis arī J. Kalnbērziņš

Ne mazāk zīmīgi arī tas, ka PSKP CK brigādes slē . dzienos, kas nedaudz vēlāk arī kļuva pilnīgi par LKP CK plēnuma ziņojumu , nekādas kritiskas piezīmes par trūkumiem darbā netika izteiktas ne A. Pelšem, ne A. Vosam . Bet viņi abi LKP Centrālajā Komitejā

bija galvenie atbildigie par internacionālās audzināša . nas un kadru darbu visā periodā , ko apskatīja jūlija plenumā .

Jāpaskaidro, ka plēnumā sāktā un vēlāk turpinātā E. Berklava un manis vajāšana par mūsu darbības « no pietniem trūkumiem un kļūdām » kadru izkārtošanā triju

gadu periodā ( skaitot no 1956. g. ) ir vismaz tenden cioza un nekorekta .

E. Berklavs ar kadru lietām republikas partijas Cen trālajā Komitejā nekad nav nodarbojies. Pat viņa dar bība Rīgas pilsētas partijas komitejā jau bija beigusies 1958. gadā . Es CK otrā sekretāra postenī atsāku dar

boties tikai vienu gadu pirms 1959. g. jūlija plēnuma, un par šo gadu pat brigāde savos meklējumos nekādas vērā liekamas novirzes neatrada .

Visā šajā kontekstā ne mazāk zīmīgs ir vēl viens ap stāklis – atbildība par « nopietniem trūkumiem un kļū dām nacionālās politikas praksē ». Ja jau tādas kļūdas un trūkumi bija , ievērojot nacionālās politikas realizē. šanas komplekso un universālo raksturu savienotajā re publikā, loģiski šādu problēmu vajadzēja izskatīt visā 84

pilnībā bez blakus formulējuma. Ir tris acīm redzami iemesli, kādēļ tas nenotika jūlija plēnumā un tā saga . tavošanas sasteigtajā procesā.

1 ) Nacionālās politikas analize 1959. gadā republikā pēc vēsturiskā partijas XX kongresa varēja notikt tikai antistaļinisma garā , balstoties uz Lenina «novēlējuma

tēzēm par nacionālās valodas prioritāti nacionālajās re

publikás. ( Šo V. I. Ļeņina dokumentu « legalizēja» tieši XX kongresā , kura dalibnieks biju .) Būtibā ne šā

kongresa ievirzes , ne Ļeņina « novēlējums» jūlija plē numā netika ņemts par pamatu.

2 ) Jūlija plēnumā, izskatot tieši un tikai nacionālo politiku republikā , nebūtu bijis iespējams apiet LKP CK 1953. gada jūnija plēnumu, kuru uzspieda L. Berija . Pareizais un nepareizais šā plēnuma norisē par nacio nālās politikas realizēšanu, nelikumigajam deportāci jām , par lielkrievu šovinisma valdošām izpausinēm Lat vijā varēja galīgi sajaukt kārtis CK locekļu nacionāli šovinistiskā plēnuma organizētājiem 1959. gadā. Jo cen tra uzspiestie 1953. gada lēmumi taču arī vēl pēc par

tijas XX kongresa pašā augstākajā instancē tika atzīti par pildāmiem . Vēl jāievēro, ka atskatīšanās UZ 1953. gada plēnumu jo sevišķi nebija pieņemama tajā teikto izcili « nacionālo » runu autoriem

( tieši atbalstot

L. Berijas ievirzes ), kuri 1959. gada jūlija sēdē sastā

dija impulsīvāko oratoru - « internacionālistu » daļu ( R. Kisis, A. Pelše ) . 3 ) Pilnīgāka nacionālās politikas realizēšanas analize

republikā un trūkumu konstatācija šajā jomā būtu pra sījusi rūpīgāku pārbaudes darbu un , ja vajadzīgs, pilnā mērā atbildību no tām personām , kuras visā pēc

kara laikā pēc savām funkcijām bez pārtraukuma pār I Sk .: Ļeņins V. I. Jautājumā par nacionalitātēm jeb par « auto nomizāciju » u . c.

Rakstu izlase.

R. , 1989 .

10. sēj .

353.–358 . lpp. 85

zināja visu ideoloģisko ( ari internacionālās audzināša .

nas ) darbu: vispirms no CK sekretāra šajā jomā A. Pelšes un ari no pirmā sekretāra J. Kalnbērziņa.

Taču neviens no viņiem, kā fiksēts pieminētās brigā. des secinājumos ( kas kļuva par jūlija plēnuma ziņo jumu ), netika kvalificēts kā atbildīgais par nopietniem trūkumiem un kļūdām . Interesanti , ka abu pieminēto

traktātu virsrakstos kompleksajam nosaukumam « nacio nālā politika » iepriekš piekārti vārdi « darbā ar kad riem ». It kā pirmais jēdziens varētu neietvert otro. Tas tika izdarits arī tās pašas atbildibas novēršanas del ( jo par kadru lietām taču atbildīgs ir CK otrais sekre

tārs ). Vēl neizprotamāk ( tagad saprotams), kāpēc tie šajam CK kadru nodaļas vadītājam A. Vosam jūlija plēnumā nenorādīja ne uz kādām kļūdām un trūkumiem (viņš pat vadija redakcijas komisiju ). Bet pēc tam viņš , kā saka , « auga augumā ».

Izdarīsim šeit nelielu kopsavilkumu : LKP CK 1959. gada jūlija plēnums tika inspirēts māksligi;

ar jau iepriekš instruētās CK darbinieku brigādes at

sūtīšanu pārbaudīt LKP CK darbu, kā rezultātā tapa visai tendenciozs un paviršs apsūdzības un slēdzienu dokuments, ignorējot patieso politisko un ekonomisko

stāvokli republikā pēc PSKP XX kongresa ; minētās brigādes uzaicināšanā un tās vēlākajā mal

dināšanā ar primitīvu «vienvirziena » informāciju no teikta loma bija nedaudziem LKP CK aparāta un vēl

dažu citu republikas iestāžu darbiniekiem ; plēnuma sagatavošanas norisēs jau bija ieskicēta ne. novēršama to vietējo kadru nomaiņa , kuri atbalstīja PSKP XX kongresa pamatlīnijas, sevišķi nacionālās politikas jomā .

Par pašu LKP CK 1959. gada jūlija plenumu. Tagad , kad jau publicēta ši plēnuma norises steno 86

gramma, būtu nepieciešamas tikai dažas principiäla rakstura piezīmes .

Ir jāatzīst acīm redzamais fakts, ka šis LKP CK plē nums visā savā būtībā rupji pārkāpa PSKP Statūtus. Periods , par kuru bija sakopots materiāls galvenajam

ziņojumam , aptvēra 3,5 gadus . Turklāt nopietnākie slē dzieni balstījās uz pirms vairāk nekā diviem un trim gadiem notikušo (kā redzēsim

– ari aplam fiksēto ).

Pusgadu pirms jūlija plēnuma notika LKP XVI kon gress. Kongresa dotie republikas partijas organizācijas un tās CK politiskās līnijas un praktiskās darbības vēr

tējumi nepavisam nesakrita ar jūlija plēnuma «pārvēr tējumiem ». Šajā gadījumā kongresā ievēlētā Centrālā Komiteja sevi nelikumigi pacēla pāri augstākajam par tijas forumam .

Par tiešu partijas Statūtu pārkāpumu jūlija plēnumā (J. Kalnbērziņa ziņojumā ) uzskatāma PSKP CK Pre zidija vērtējumu un lēmumu noklusēšana un ignorē šana . Sās partijas augstākās instances sēde notika

tikai dažas dienas pirms LKP CK jūlija plēnuma, un tajā izskatīja minētās CK brigādes sastādito doku mentu par Latvijā konstatēto, noklausoties attiecīgu CK sekretāra N. Muhitdinova ziņojumu. No LKP CK šajā

sēdē piedalījās : J. Kalnbērziņš, V. Lācis , K. Ozoliņš un V. Krūmiņš ( bez tam arī visu savienoto republiku Ko

munistisko partiju CK pirmie sekretāri ) . Latvijas pār stāvji , izņemot K. Ozoliņu, pieminētajā secībā PSKP CK Prezidija sēdē arī runāja. Visai garā , sākumā ner

vozā sēde beidzās mierīgi un pat draudzīgi . Prezidijs vienbalsīgi pēc Ņ . Hruščova ierosinājuma pieņēma lē. mumu par katras savienotās republikas tiesībām noteikt

savu valodu par valsts valodu republikas teritorijā . | Latvijas KP XVI kongress notika 1959. gada 12 .-- 13. jan vāri .

Red

87

PSKP CK brigādes dokumentam sēdes noslēgumā ipaša vērība netika pievērsta . PSKP CK Prezidija le

mumā tika visai lakoniski ierakstīts : « Uzdot Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai , ievērojot PSKP CK Prezidija sēdē izteikto, novērst trūkumus

savā darbā . » Netika prasīta arī īpaša LKP CK plēnuma sasaukšana . Taču šāds plēnums pēc pāris dienām sa nāca , bet par visu iepriekš minēto plēnuma dalībnieki tika informēti pavirši .

Tā vietā ziņojums plēnumā atkārtoja visu , pat mal dinošus « faktus», kas bija CK komisijas materiālos Piemēram, lai uzsvērtu kadru mainības tempus un ap mērus ( pamatiedzīvotājiem par labu ) , tika apgalvots, ka pēdējos gados nomainīti 50 % partijas rajona komi teju sekretāru un 60 % kolhozu priekšsēdētāju . Nolaidi bas vai apzinātas melošanas dēļ nepiebilda, ka šajos « pēdējos gados » Latvijā bija notikusi gan rajonu ap vienošanās , gan daudzu kolhozu apvienošanās, tādēļ to skaits samazinājies 2–3 reizes. Tāpat tika apstiprināts, ka « lietai par launu no darba

atbrīvoja ievērojamu ministru vietnieku grupu » (patie sībā šajā laikā ministru vietnieku štati visā valstī tika samazināti turpat trīs reizes). Pieminētajos gados Latvijā izveidojās Tautsaimnieci bas padome, kurai pakļāva visas republikas rūpniecības nozares un uzņēmumus, tika reorganizēta visa rūpnie cības vadības struktūra . Skan savādi un apvainojoši

nomainīti 35 % rūpnīcu direktoru, 31 % galveno inže nieru, it kā lai sagatavotu vietu nacionālajiem kadriem . Piemēru plēnuma referātam trūka , un tādēļ lika lietā

vispārīgas frāzes : « ... dažos gadījumos atbrīvoja no darba personas, kas nezināja latviešu valodu , vai arī : «... daudzi pasniedzēji bija spiesti no republikas aiz braukt ... » ( taču nevienu uzvārdu nevarēja nosaukt ) .

Kā absurda apsūdzība E. Berklavam « lokālisma » iz 88

pausmē tika minēta it kā viņa cenšanās pagarināt mā cību gadus vidusskolā. Patiesībā to ierosināja Ukrainas

delegācija PSRS Augstākās Padomes sesijā . Ziņojumā pietika arī tukšu apvainojumu no kaut kur un kaut kad

teiktā . Tas viss, bez šaubām , nevarēja celt plénuma galvenā ziņojuma kvalitāti . Vai tajā laikā tiešām bija nacionālisma izpausmju recidīvi republikā , kurus arī minēja jūlija plēnumā? Tādi , bez šaubām , bija . Taču pēc savas būtības tie dri zāk būtu nosaucami par administratīvi komandējoša darba stila izpausmēm starpnacionālo pasākumu reali zēšanā . Tā tas bija dažviet Rīgā un Daugavpilī, valodas nemācīšanās un ignorēšanas gadījumā piedraudot ar amata maiņu ; vai arī piespieda vecu cilvēku aiziet pen

sijā , pamatojot ar valodas nezināšanu (tāds gadījums gan republikā tika fiksēts tikai viens ) . Tomēr šādi gadījumi bija retums , un LKP Centrālā Komiteja tiem uzmanīgi sekoja un attiecīgi reaģēja .

Jāatzīst, ka arī 1959. gada jūlija plēnumā nosvērtākā LKP CK biroja locekļu daļa atzina un kritiski vērtēja

atsevišķus pārspīlējumus un kļūdas starpnacionālo at tiecību veidošanā, kadru sagatavošanas un izvietošanas darbā .

Kā jau norādīju , nopietnas sekas atstāja arī L. Beri I 1958. gada 22. - 25. decembri notika PSRS Augstākās Pado

mes piektā sasaukuma otrā sesija. Sesijas sēžu pārtraukumā abās palātās ( katrā atsevišķi) notika partijas grupu sanāksmes. Tautību Padomes (kurā es biju) deputātu komunistu apspriedē piedalījās ari PSKP CK sekretārs Oto Küsinens. Viņš informēja, ka pretēji CK vadibas, ari Ņ . Hruščova viedoklim , Ukrainas deputātu delegā cija paziņojusi, ka balsos pret projektā paredzēto vidusskolas mā cibu laika saisināšanu republiku nacionālajās skolās no 11 uz 10 mācību gadiem . Apspriedes gaitā ukraiņu nostāju atbalstija vairāku citu repub liku delegācijas, ari Latvijas. Sesijā projekts vajadzīgo atbalstu neguva . 89

jas izprovocētais LKP CK 1953. gada jūnija plēnums. LKP nacionālās politikas pilnīgākai izpratnei 50. gados būtu lietderīgi nopublicēt gan iepriekš minētā, gan arī LKP CK 1958. gada oktobra plēnuma lēmumus. Tieši pēdējais lēmums parādītu, cik nevajadzīgs un nevietā bija pēc 8 mēnešiem ar analogu dienas kārtību sasauktais LKP CK plenums.

1959. gada jūlija plēnumam neapšaubāmi bija « pa

grieziena» nozīme visā republikas dzīvē, un tā sekas bija jūtamas ilgu laiku. Tieši ilguma ziņā šī plēnuma ietekme uz visu repub .

likas dzīvi pārspēja jebkuru LKP CK plēnumu, pat kongresu .

Kādas bija plēnuma raksturīgākās ievirzes, kuras tika realizētas, turklāt konsekventi, visā turpmākajā periodā un kuras kļuva uzskatāmi redzamas visai sabiedrībai ? Atbildot uz šo svarīgo jautājumu , lasītājs jābrīdina , ka plēnuma galvenās ievirzes tā pieņemtajā lēmumā atrast būs grūti. Šajā dokumentā frazeoloģija aizmiglo noteicošās tendences, kuras plēnuma gaitā ieskicēja gal venie runātāji. Un šo « dominējošo» oratoru skaitā, ievē rosim , visi bija iebraucēji no vecākajām republikām .

Latviešu valodas un kultūras noliegums. To ar ne slēptu niknumu visatklātāk izteica Roberts Ķisis. Viņa runā, « graujot » pārāk ( pēc viņa domām ) latviskos va ditāju kadrus, atkārtoti izskanēja lidz tam nedzirdēts termins

«buržuāziski

nacionālistiskais

endzelinisms »

( ari «fašistiskais endzelinisms» ) . Pie kam tika uzsvērts,

ka tas valdot viscaur, ne jau tikai lingvistikā. Ar šā dām metodēm toreizējais Komunālās saimniecības mi

nistrs un drīz vien LKP CK Partijas komisijas priekšsē dētājs mēģināja ārdīt pamatus jebkādai nopietnākai inte resei par latviešu valodu , kuras kopšanai un pētīšanai savu mūža darbu bija veltījis Ļeņina prēmijas laureāts

Jānis Endzelīns . Jāpiezīmē, ka plēnuma gaitā R. Ķīša 90

runu kā izcilu cildināja A. Pelše. Bet J. Kalnbērziņš

plēnuma nobeigumā R. Ķisim par viņa runu izteica pa teicību . Pilnīgākam R. Ķīša raksturojumam jāatgādina viņa impulsīvā runa LKP CK 1953. gada jūnija plē . numā. Toreiz viņš runāja isti nacionālistiskā garā , savu uzstāšanos sākdams ar tautas dziesmas skandē

šanu vēlāk paša nicinātajā latviešu valodā . Nacionālais nihilisms, pat visa latviskā nicināšana aizsākās drīz pēc jūlija plēnuma un arvien auga augumā . Tikpat kā nevienā kaut cik nozīmīgā sanāk smē vai sēdē republikas centrā, pakāpeniski arī vairumā rajonu , latviešu valodu vairs nelietoja. Pilnīgi pretīgā ,

pat vandaliskā veidā daudzus gadus Ligo naktīs izsvai dija sakurtos ugunskurus , un to pa visu republiku veica norīkotie milicijas dienestvīri . Kaut ko tamlidzīgu Lat

vijas zeme, cik zināms, nekad nebija pieredzējusi. Re publikas laikrakstos parādijās brīdinājumi, ka ligošana

uzskatāma par nacionālistisku demonstrāciju . « Cīņas» ievadā sešdesmito gadu vidū to apgalvoja ari toreizē. jais LKP CK ideoloģiskais sekretārs A. Voss . Kuriozs

fakts, ka šajā pašā laikā Rīgā kādas tautas tiesas īpa šai sēdei vajadzēja izspriest problēmu par Līgo svētku atzīmēšanas morali politisko statusu un atbilstību so

ciālistiskajai ētikai . Tiesas procesa galvenais eksperts LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras insti tūta direktors E. Sokols ( partijā no 1919. g .) par savu traktējumu , pamatojot senseno ligošanas ģenēzi un šīs latviešu tradīcijas labdabību , LKP CK birojā 1963. gadā saņēma partijas sodu un pēc gada par sava nodarī. juma bistamības neizprašanu – pēdējo infarktu. Zākā -

šanās par Līgo dienu nedaudz aprimās pēc raksta žur

nālā «Družba narodov » par antiligošanas mežonībām Latvijā . 1 Копелев Л. , Калныня Дз. Лиго 1966. No 7. Дружба народов.

Значит

радость.

-

91

Latviešu valodas un pamatiedzīvotāju interesēm re. publikā ne mazums posta nodarīja steigā un tipiski ad

ministratīvā veidā daudzo t. s . jaukto skolu noorgani zēšana . Tāds atsevišķs eksperiments ar izcilu peda gogu izraudzīšanu un īpašām programmu korekcijām audzināšanas ( ari internacionālās) jomā varēja būt in teresants. Bet kas notika istenībā ? Bez apdomas un va

jadzības tika izjaukti skolotāju un skolēnu kolektivi, masveidā likvidētas lauku skolas. Vienlaikus liela ne

vērība pret latviešu valodas apgūšanu krievu skolās, būtībā visu agrāk noorganizēto latviešu valodas kursu un grupu izjukšana darba vietās – tas viss acim re-. dzami atgādināja , ka republikā sācies no centra atbal . stīts apzināts un pastiprināts rusifikācijas laiks. Latviešu literatūras un kultūrvēstures radošās pār

vērtēšanas un apgūšanas ievirze pēc jūlija plēnuma tika atbīdīta atpakaļ uz staļinisko periodu pirms partijas XX kongresa .

lestrēga ekonomiskās attīstības, ekoloģisko un imigrā . cijas problēmu risināšana. Jūlija plēnums , « sagraudams » aizsāktās ekonomikas pamatnozaru attīstības racionālās iezīmes , pavēra celu acīm redzamam

haosam kā ekonomikas virzišanā, tā

darbaspēka arvien pieaugošā pieplūdumā. Taisni šo pē. dējo virzību varēja jaust no toreizējā Valsts plāna ko . mitejas priekšsēdētāja A. Čuliša runas plēnumā un viņa praktiskās darbības. Izbrīnu radīja arī Ministru Pado mes priekšsēdētāja pirmā vietnieka - visai cienījama -

darbinieka – Matisa Plūdoņa runā izteiktais : kas slikts ,

ka Latvijā uz dzīvi iebrauks kaut 3 miljoni cilvēku ... Tieši jūlija plēnums un tam sekojošie pirmie gadi pa . vēra iespējas izvērst visai plašu rūpniecības celtniecibu un paplašināšanu (ipaši Rīgā ) tādās nozarēs , kurāın Latvijā nebija ne izejvielu , ne darbaspēka resursu . Ne. izprotama bija arī šāda plēnumā , painatojoties uz CK 92

brigādes slēdzienu, politiski inkriminējošā nostādne pret pastiprināta režīma noteikšanu pilsoņu pieraksti šanai Rigā . Par šāda režīma nepieciešamību sarunā

izteicās Ņ . Hruščovs, būdams Latvijā 1958. gada va. sarā .

Nevērība pret Latvijas nacionālo kadru izvirzīšanu vadošā darbā aizsākās jau ar sešdesmitajiem gadiem , un visai uzskatāmi turpinājās veselu gadsimta ceturk

sni . Raksturīgi, ka pat CK ideoloģiskā darba sekretāra postenī šajā periodā atradās darbinieki, kuri latviski nerunāja vai demonstrativi ignorēja latviešu valodu ( A. Voss, J. Rubenis ) , vai arī latviešu literāro valodu

zināja nepietiekami (I. Andersons ). Analoga situācija izveidojās republikas Ministru Padomē . Jādomā, ka par to pilnīga informācija bija arī Vissavienības vadībai , sevišķi pēc tam , kad CK Politbiroja sastāvā sāka dar boties A. Pelše. Raksturīgi vēl tas , ka pašos nozīmīgā kajos republikas mēroga posteņos arvien vairāk izvir

zijās darbinieki ( arī latviešu tautības ) , kuri latviešu va lodu prata vāji , necentās to apgūt un tajā runāt . Krasi izteiktais pavērsiens pret latviešu valodu kā oficiālo valodu tieši izrietēja no attiecīgās politikas

darbā ar kadriem. Jo bieži pat lauku rajonos ar ievēro jamu pamatiedzīvotāju pārsvaru pirmo vadītāju ama tus aizņēma latviski nerunājošie. Būtu nepatiesi apgal vot , ka viss pieminētais radās haotiski, palēnām

un

« pats no sevis » . Tas tapa forsētā veidā un risinājās konsekventi . Šos procesus vadīja apzināti no republikas centra un - ne jau bez atbalsta no « augšas » . Atcerēsi mies to pašu L. Brežņeva runu PSRS Augstākās Pado

mes sesijā 1977. gadā, pieņemot jauno PSRS Konstitū ciju . Augstais vaditājs , kopumā gan vēl izturēdamies noraidoši, tomēr savā runā jau minēja konstitucionāla rakstura ierosinājumus par vienotas valsts izveidošanu bez iedalījuma republikās. 93

Tātad šādas domāšanas ievirzes jau bija un eksistēja

reālos darbos ceļā uz perspektivo « tautu saplūšanu» un vienotas « padomju tautas» izveidošanos . Si procesa pa

ātrināšanas eksperimentālās laboratorijas funkcijas val sti sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados uzskatāmi sāka pildīt Latvijas PSR . To pietiekami labi var no jaust, palasot tā laika republikas vadītāju publicētās runas dažādos forumos gan Rīgā , gan Maskavā . A. Pel šem – kā galvenajam lielvalstiski šovinistiskās ievir zes autoram republikā - tas sešdesmito gadu vidū lielā mērā palīdzēja negaidīti ātri kļūt par vienu no Vissa vienības līderiem , par PSKP CK Partijas kontroles ko . mitejas priekšsēdētāju . Paliek neskaidrs , kad tieši sākās virzība uz lielval stiskā šovinisma pusi un kāda attieksme pret to iste nībā bija Ņ . Hruščovam . Zinādams viņa tiešo līdzda lību 1959. gada notikumos Latvijā , šī raksta autors,

būdams apspriedē, kur piedalījās Ņ . Hruščovs, var iz teikt dažus visai svarigus apsvērumus. Raksta sākumā

minētā PSKP CK brigāde, kura aizbrauca no republi kas īsi pirms paša pirmā sekretāra ierašanās jūnijā

Rigā , bija atkomandēta bez Ņ . Hruščova ziņas. Viņš arī nekā vēl nezināja par brigādes secinājumiem . Zī

mīga bija LKP CK biroja sēde ( būtībā gan brīva, ap mēram 4 4 stundas gara saruna), kurā piedalījās Ņ . Hruščovs sava komandējuma otrajā dienā . Šajā sēdē piedalījās arī ataicinātie Lietuvas un Igaunijas CK pir mie sekretāri. Tajā par, viņuprāt, nozīmigākajām pro blēmām runāja turpat visi LKP CK biroja locekli : A. Miglinieks , N. Bisenieks , E. Berklavs, V. Lācis,

K. Ozoliņš , A. Ņikonovs , V. Krūmiņš . Visaktīvāk un pozitīvāk Ņ . Hruščovs reaģēja uz divu pēdējo runām . Tajās kā galvenā tika akcentēta nepieciešamība izvir

zīt jauno speciālistu kadrus (no vietējiem iedzīvotājiem ) ražošanas uzņēmumu vadībā , īpaši lauksaimniecībā, ap 94

i

mainot no armijas demobilizētos virsniekus. Tika mi nēts, ka šāda nomaiņa ražošanas organizācijas kultū

ras celšanai ir nepieciešama un reāli iespējama. Tikai mēģinājumi šajā virzienā vēstulēs uz Maskavu tika no saukti par «nacionālisma » izpausmēm . Ņ . Hruščovs tū

daļ piebilda, ka izvirzīts ļoti svarīgs jautājums un ka tam liela nozīme visās PSRS rietumu republikās. Viņš uzdeva V. Krūmiņam sagatavot īpašu runu pēc mēneša

paredzētajā PSKP CK plēnumā. Tātad šai brīdī Ņikita Sergejevičs vēl atbalstīja to, kas jau bija asi nosodits CK brigādes slēdzienos, par kuriem sēdes dalībniekiem ( pašu Hruščovu ieskaitot ) pagaidām nekas nebija zi nāms. Divi vienīgie, kuri piedalījās šajā sēdē un kurus brigāde pirms aizbraukšanas ar saviem vērtējumiem bija iepazīstinājusi , no atklātām pārrunām aprakstītajā sēdē atturējās ( tie bija J. Kalnbērziņš un A. Pelše ) .

Var visai pamatoti apgalvot, ka pieminētā sēde izšķīra daudz ko, varbūt pat visu turpmāko. Atklāta pārruna par brigādes sasteigtajiem , tendenciozajiem slēdzieniem

(pretēji patiesībai un paša Ņ . Hruščova viedoklim ), pār runa , piedaloties visiem LKP CK biroja locekļiem , va rēja padarīt vēlāko jūlija plēnumu par nevajadzīgu. Tā lākais jau nākamajā nakti pēc aprakstītās sēdes izmai nīja visu , kā sakām, gaisotni. Kas bija tie informatori , kuri naktī pirms Ņ . Hruščova aizbraukšanas nokļuva viņa mītnē? Zinām , ka tādi bija un turklāt – vairāki . Spriežot pēc PSKP CK pirmā sekretāra eksplozīvajām C

frāzēm nākamajā ritā aerodromā, informatoriem bija

zināms CK brigādes ziņojuma saturs. Un vēl kas bija

jaušams – Ņ. Hruščovam pēdējā naktī Rigā tikusi pie

gādāta arī vēl papildu informācija par kaut kādām anti partijiskām tendencēm un personām LKP CK vadībā . Taisni šāda informācija, vēlāk arvien pastiprināta, no veda Ņ . Hruščovu līdz «baltkvēlei », un viņa ricība kļuva visai pretrunīga. 95

Jau sākumā pieminēju PSKP CK Prezidija sēdi da. žas dienas pirms LKP CK jūlija plēnuma . Šajā sēdē, kā mums abiem ar K. Ozoliņu likās, bija it kā divi

Hruščovi: viens garās sēdes sākumā, otrs -- nobeigumā. Pirmais – impulsivs lidz galējībai gatavs sagraut -

visu , uz kā pats lielā mērā balstījās, un cenzdamies it kā par kaut ko reabilitēties savu kolēģu - CK Prezi dija locekļu — - priekšā . Te tika izteikti tieši draudi lie.

tot partijas augstākās instances varu un Latvijas Ko

munistisko partiju izformēt. Bez žēlastības tika «kriti zēts » J. Kalnbērziņš ( paša Ņ . Hruščova tuvs paziņa , kurš traģiskā 1957. gada jūnija plēnuma rezultātā kļuva par PSKP CK Prezidija locekļa kandidātu ) . Se des nobeigumā Ņ . Hruščova tonis manāmi mainījās par labu latviešu godīgumam un , kā viņš teica , « viņu jau

najiem » (atsaucās arī uz manu runu Prezidija sēdes gaitā ) . Tika gan akcentēts uzdevums «mājās pamatīgi pašizkritizēties». Grūti bija izprast paša Ņ . Hruščova nostāju attiecībā uz republikas problēmām . Ievērojot ari viņa dienu pirms Prezidija sēdes PSKP CK plēnumā pateikto, ka nacio. nālisma izpausmes republikās ir visāın tautām, atskai. tot - krievus. Taču nedrīkst piemirst ari ko citu :

Ņ . Hruščova ne visai augsto LKP CK jūlija plēnuma vērtējumu. To viņš izteica 1959. gada novembra sā kumā Maskavā kādā sarunā , kurā arī šī raksta autoram

nācās piedalīties . Ņ . Hruščovs tad atklāti izteicās pret republikas jauno vadošo kadru nomaiņu. Acimredzot ,

viņš saprata, ka Latvijā aizsāktā tendence jau tieši draud PSKP XX kongresa antistaļiniskās līnijas balsti tājiem . Pilnīgi citu viedokli par to pašu LKP Centrālās Komitejas jūlija plēnumu pauda PSKP CK sekretārs A. Selepins sarunā dažus mēnešus vēlāk Augstākās Pa . domes sesijas laikā. Viņa Latvijas bijušo komjaunatnes

vadītāju , sevišķi E. Berklava , vērtējums bija nesaval 96

digi un netaktiski nicinošs. Sajā sarunā skaidri varēja

jaust, ka uz Latviju 1959. gadā nosūtitās CK brigādes svarīgākās darbības ievirzes bija noteicis tieši A. Še lepins. Kopsavilkumā ir pamats apgalvojumam, ka Ņ . Hruščova personīgā attieksme pret norisēm Latvijā 1959. gada vidū jūtami mainījās un tā nepavisam ne bija viennozīmīga . Kādi apstākļi tam visam bija pa matā -— vai tikai kāda apzināti tendencioza , stipri sa . biezināta un mums vēl nezināma informācija par stā . .

vokli Latvijā, to šobrīd pateikt nav iespējams. Domājams, ka bez teiktā izšķiroša nozime te bija jau augošajai opozīcijai augstākajā limeni pret PSKP CK

pirmo sekretāru . Kadru nomainīšanas intensitāte pēc jūlija plēnuma republikā pieauga , tuvojoties Ņ . Hruš čova noņemšanai no augstā amata. Pie kam, jo tālāk,

jo rupjāk un primitīvāk notika šādas nomaiņas , cilvē. kus neģēlīgi kompromitējot , ari atkārtotā veidā . Ievēro jot taktu , šeit uzvārdus nenosaukšu , bet faktus gan. Dažu cilvēku nervu graušana nepilna gada laikā atkār tojās pat četrkārtīgi: atklāta politiska diskriminācija par Rundāles pils atjaunošanas aizstāvēšanu, tad atklāts paziņojums par piederību nacionālistiskai gru pai , pēc tam rakstiska paskaidrojuma pieprasīšana uz safabricētu vēstuli par šī pieaugušā cilvēka tēvmātes kulacisko izcelsmi, tad - mutiska un rakstiska skaid-.

rojuma uzspiešana par savu un citu attieksmi pret na cionālismu, vienlaicīgi piedraudot ar gaidāmo tiesas procesu. Un tas viss, tieši piedaloties A. Pelšem, kurš jau partijas aktīva sanāksmēs atklāti sāka runāt par « nacionālistu » vainas noskaidrošanu ar « attiecīgo or gānu» palīdzību . Jājautā , kam tas viss bija vajadzīgs ? Taču ne taisnības labad , bet atsevišķu cilvēku morālai un psihiskai graušanai , un tieši to cilvēku, kuri A. Pel šem un viņa staliniskajai līnijai šķita īpaši bīstami .

Cieta paši cilvēki, traumēja viņu bērnus. Ne viens vien 4 - 621

97

sūtija vēstules Ņ . Hruščovam. Būtu laiks sameklēt šis vēstules tālajos arhivos.

Noteikti jāatzīmē dažas staliniskās ievirzes partijas dzīvē, ko aizsāka 1959. gada jūlija plēnums , un brež ņevisms sadzīvē, kas « plauka » pēc tam : demagoģijas un demagogu ietekmes pieaugums. Pats plēnums parādīja , ka demagogija zināmos apstākļos var kļūt visai varena . Paškritiskie lai naivi kritizē sevi,

lai notic savas partijas biedriem , bet demagogi var vākt ražu un nokļūt varas augstākajos ešelonos vai vieglā un ienesīgā amatā . Tā tas izdevās R. Kisim, A. Ozo

lingam , I. Binatjanam un vēl visai daudziem; vadošo darbinieku visatļautība driz pēc jūlija plē . numa auga plašumā un dziļumā . Kas gan vairs saskai

tis desmitiem ( varbūt simtiem ) uzbūvētās medibu un citu izpriecu pilis , pirtis ; štatus un ārstatus , kas tur uz turējās un kalpoja priekšniekiem . Vēl ilgi nelabā atmiņā paliks vadītāji , kuri runāja vienu, bet darīja otru. Vai, tiešāk runājot, grāva godīgo cilvēku, īpaši jauniešu ticību padomju varai un dekla : rētajam « nobriedušajam sociālismam ». Tā sagrilojās ne viens vien pat talantigs jaunais kadrs. Un ne tikai gluži jaunie vien . Es te domāju par «nacionālistu» at maskotāju 1961. gadā Paulu Paško. Skandalozais gadijums ar viņa paša un vēl vairāku citu drīzo pelnito notiesāšanu par smagiem noziegumiem bija pirmais tiešais signāls par daudzu ( līdz šim vēl nenoskaid

rotu ) « nacionālistu » atmaskotāju zemo morāli. Tagad esam 1959. gada jūlija plēnumu un tā sekas

pieskaitījuši savas vēstures « baltajiem plankumiem » . Drusku par ātru . Viss, kas aizsākās tajā plēnumā, dzīvē turpinājās tagadējās paaudzes acu priekšā. Ne tik svarīgi ir atseviški fakti , kurus vēsturnieki atradis do

kumentos , bet pati dzīve, kāda tā bija , parādības, kuras 98

kroploja cilvēku morāli vakar un kuras atklāti jānosauc šodien .

Šās publikācijas autora pienākums ir izteikt savu viedokli ne tikai par to, kas un kā aizsākās 1959. gadā . Jāpasaka pietiekami un iespējami objektīvi, kas tad iz raisija notikumus, kuri nosaldēja iso PSKP XX kon

gresa « pavasari » Latvijā. Smiekligi būtu to izskaidrot ar toreiz jauno vadošo darbinieku tieksmēm uz « apvēr sumu » un tamlīdzīgām avantūrām ( ir tāds «skaidro jums » ) . Taisni otrādi, visos līmeņos jaunās domāšanas un jauno lideru ietekme toreiz nebija maza. To labi pa . rādija LKP XV kongress, kad LKP CK otrā sekretāra

amatam no Maskavas atsūtīto F. Kašņikovu faktiski izbalsoja. Tieši pēc šā bezprecedenta gadījuma stag nanti sarosījās kā Maskavā, tā Rīgā . Redzēdami, ka ar demokrātiskiem līdzekļiem sevi neglābs jau nākošajā kongresā, antihruščovieši aizsāka savu iecerēto avan tūru , sevišķi pēc tam , kad 1958. gada maijā no viņu

rokām bija izslīdējis ietekmīgais LKP CK otrā sekre tāra postenis. Šodien var tikai zīlēt, kas pēc tam varēja būt pareizākais : vai nosvērti un pārdomāti gatavoties kārtējam LKP kongresam un tur atklāti un demokrā .

tiski izlemt visu PSKP XX kongresa garā vai parastā

darba gaitā panākt staļiniešu ( A. Pelšes , J. Vēvera, A. Vosa, A. Ozolinga u . c . ) nomainīšanu. Toreiz nebija ne tādu pārrunu , ne pietiekamas domāšanas. Šā raksta

autors pats intuitīvi pieturējās pie pirmā varianta . Kā vienā, tā otrā gadījumā bija nepieciešama savaldība, lai neļautu sevi izprovocēt sevišķi nacionālās politikas un kadru izvietošanas jautājumos.

Jāatzīst – pieļāvām lielu kļūdu , kad cīņā pret stali . niskajiem spēkiem republikā neapelējām pie tautas, ne

saucām to palīgā . Te mūs ietekmēja nepareizi izprasts partijas vienotības princips .

Žēl, ka nesagaidijām LKP nākamo kongresu. Stali 99

niešiem bija vareni impulsu devēji Rigā un balsti Mas

kavā – M. Suslovs un A. Selepins. Beigu beigās tas ari visu izlēma plēnumā , kurš patiešām atgādināja ap vērsumu .

Taču partijas kongresa priekšā staļiniešu iespējas va rēja manāmi saplakt, un stagnācijas periodā Latvijas

Komunistiskā partija būtu iegājusi ne tik sagrauta, kā tas diemžēl notika .

Par LKP CK 1959. gada jūlija plēnuma garu un ievirzēm nebūtu pateikts viss galvenais , ja neminētu

vēl dažus no partijiskuma viedokļa neētiskus, pat amo rālus momentus.

Vispirms jau paņēmieni, ar kādiem atbrīvojās no «na cionālistiskiem elementiem ». Turklāt vairākas šādas ak

cijas radīja sašutumu lielā partijas organizācijas un iedzīvotāju daļā . Kaut vai « buržuāziskā nacionālista » Aleksandra Ņi

konova « noņemšana » no lauksaimniecības ministra pos teņa 1961. gada 21. martā pēc vienprātīga, labi redzama atbalsta , ko viņam nodemonstrēja kolhozu priekšsēdē

tāji republikāniskajā partijas aktīva sanāksmē pirms nepilniem pāris mēnešiem . Cik atceros , ne mazāk negaidīta , pat odioza daudziem ( ari PSKP Centrālajā Komitejā strādājošiem ) likās ari dzan manis « noņemšana» no Izglītības ministrijas va dības . Tas tika izdarīts un noformulēts 1961. gada sep

tembri A. Pelšes ziņojumā LKP XVIII kongresam . Vie nīgais, bet jau kā politiska rakstura pārkāpums tika minēts mans nelielais ieraksts Rundāles pils apmeklē tāju grāmatā, ka šī pils atjaunojama. No tā sekoja A. Pelšes slēdziens, ka manis iecelšana izglītības mi nistra postenī ir bijusi kļūda . Partijas Statūtus un ētiku

neievērojot, 1961. gada 18. novembra laikrakstos parā dījās LTA oficiāls atreferējums par iepriekšējā dienā notikušo republikas partijas aktīva sanāksmi . Pēc vai 100

rāku debatēs runājošo uzskaitījuma sekoja savdabiga

rindkopa : « Kā zināms, 1959. gada republikā tika at maskota nacionālistiska grupa , kurā ietilpa E. Berklavs , Vilis Krūmiņš, I , Pinksis, P. Dzērve, E. Mūkins, P. Pi.

zāns, K. Ozoliņš, A. Ņikonovs un daži citi . » No tur pmākā teksta varēja saprast, ka šādu grupu atmaskojis un sagrāvis ari tas pats LKP CK jūlija plēnums

1959. gadā . Bet plēnuma lēmumos nebija minēta ne grupa , ne tās sagraušana . No teiktā jāsecina tikai tas,

ka pēc 1959. gada jūlija plēnuma LKP CK vadības vo luntārisms politikā vispār un partijas dzīves normu ne ievērošana strauji evolucionēja .

Jāpiezīmē, ka ne tikai minētie «nacionālistiskās gru pas » locekļi , bet daudzi citi republikas vadošie darbi

nieki ( V. Lācis, V. Vallis , V. Kalpiņš, N. Bisenieks, H. Valters, I. Jansons , V. Ruskulis ) tika atbrīvoti no

darba ar daždažādiem ieganstiem vai arī pēc « pašu lūguma » . Pēc vēlākajiem darba rezultātiem posteņos, kur bija

strādājuši nomainītie, gan nevar apgalvot, ka to vietā būtu bijuši izvirzīti spējīgāki vai vismaz līdzīgas kva litātes darbinieki. Republikā krasi izpaudās spējīgu kadru «deficits ». Un tas bija māksligi radits, jo pēc minētajiem notikumiem daudzi iniciativas bagāti un intelektuāli attīstīti darbinieki nebūt necentās nokļūt

vadošā darbā . Toties plaši atvērās durvis karjeristiem . Tas negatīvi ietekmēja visu Latvijas PSR attistību uz ilgu laiku .

Kaut ar nokavēšanos, mūsu dzīves pārbūve šodien aicina ari pagātni nolikt uz patiesības sliedēm . V. KROMIŅS

1959. GADS LATVIJĀ: SKATIENS NO MALAS

INTERVIJA AR N. MUHITDINOVU levadam

Mūsu lidmašīna atraujas no skrejceļa un uzņem

kursu uz austrumiem . Mūsu mērķis ir Uzbekijas gal vaspilsēta . Taču šo astoņas stundas ilgo ceļojumu mēs neesam uzņēmušies dienvidu eksotikas dēļ . Mūs gaida tikšanās ar Nuritdinu Muhitdinovu, kas 1959. gadā bija

PSKP CK sekretārs un , šādā posteni būdams, piedali jās Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja sēdē 1959. gada 20. - 21 . jūnijā . Šajā sēdē tika apspriests pārskats, ko sniedza PSKP CK brigāde, kura pārbau dija , kā republikā tiek īstenota kadru un nacionālā po litika. Šās pārbaudes rezultātā tapa LKP CK 1959. gada 7.-8 . jūlija plēnuma lēmumi , kas ļoti negatīvi ietek

mēja Latvijas starpnacionālās attiecības un valodu po litiku , sarežģīja demogrāfisko situāciju . Tika turpināts rūpniecības ekstensīvas attīstības kurss, kas izraisīja ekoloģiskās situācijas saasināšanos un aizkavēja sociālo

jautājumu risināšanu. Plēnuma lēmumi stipri kavēja ari nacionālās kultūras attistību .

Mūsu sarunu biedrs Nuritdins Muhitdinovs dzimis

1917. gadā Taškentā . Pēc vispārējās izglītības iegūša

nas viņš beidzis Maskavas tirdzniecības kooperativo in stitūtu . Strādājis, karojis . Kopš 1946. gada – partijas darbā . N. Muhitdinovs ievēlēts par partijas Namanga 102

nas pilsētas komitejas, vēlāk par Taškentas apgabala komitejas pirmo sekretāru, no 1951. gada viņš bija Uz

bekijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, pēc tam

priekšsēdētājs. 1956. gadā , kad partija sāka cīņu ar personības kultu , viņu ievēlēja par Uzbekijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmo sek retāru . 1957. gadā N. Muhitdinovs kļuva par PSKP CK sekretāru un Prezidija locekli . Viņš 1959. gadā PSKP

CK Prezidija sēdē uzstājās pret toreizējā Uzbekijas Komunistiskās partijas CK pirmā sekretāra S. Rašidova voluntāro priekšlikumu pazemināt kokvilnas iepirkšanas

cenu par 8—10 % . N. Muhitdinova kritiskajai runai bija sava nozīme viņa turpmākajā likteni. 60. gados viņš strādāja PSRS Centrālās patērētāju biedrību savieni bas padomē, Valsts komitejā kultūras sakariem ar ār. valstim . Desmit gadu N. Muhitdinovs bija vēstnieks

Sirijā un tikai pirms trim gadiem atgriezās Uzbekijā . Ta

gad viņš ir Uzbekijas PSR Ministru Padomes padom nieks un vada Uzbekijas PSR Dabas, pieminekļu un kultūras aizsardzības biedrību. *

N. Muhitdinovs mūs pieņēma slimnicā . Kaut arī spēki nav agrākie, savos 72 gados N. Muhitdinovs izskatās

mundrs, vitālas enerģijas pilns. Stingri, asi vaibsti, vē

rīgs, mierīgs skatiens, tumši, iesirmi mati. Uzzinājis mūsu vizītes mērķi, LKP CK Partijas vēstures insti tūta centienus atveidot Latvijas Komunistiskās par

tijas CK 1959. gada jūlija plēnuma objektīvo ainu, par ko tika lemts republikas partijas Centrālās Komitejas 1988. gada maija un 1989. gada janvāra plēnumā, N. Muhitdinovs tūdaļ piekrita sniegt interviju par sa viem iespaidiem 1959. gada notikumos Latvija. Viņš atvainojās, ka viņam neesot nekādu piezīmju un, lai 103

rekonstruētu trīsdesmit gadu vecos notikumus, viņš va rot palauties tikai uz savu atmiņu .

Taču saruna parādīja, ka N. Muhitdinovs labi atmi. nas notikumus . Tālāk nododam jūsu vērtējumam N. Mu. hitdinova sniegtās intervijas tekstu, kas pauž viņa re

dzesviedokli par to, kā veidojās centra un republikas partijas organizācijas savstarpējās attiecības Latvijai dramatiskajā 1959. gadā . Jautājums: Kā sākās notikumi, kuru rezultātā tika

sasaukts 1959. gada jūlija plēnums?

N. Muhitdinovs: 1959. gada notikumu cēloņi jāmeklē 1956. gada notikumos. 1956. gada novembri partijas Rīgas pilsētas komiteja pieņēma vairākus nozīmīgus

lēmumus par divvalodību : par to, lai visi mācītos, ap gūtu un lietotu divas valodas. Otrkārt, šķiet, bija ari lēmums par krasu migrācijas ierobežošanu, precīzāk, lai Rīgu pasludinātu par slēgtu pilsētu, ierobežotu pie. rakstīšanos. Un, treškārt, Latvijā izcēlās strīds par rūp niecības attīstības celiem - vai attistīt vieglo

vai

smago rūpniecību. Ar visiem šiem jautājumiem Latvi.

jas PSR Ministru Padome griezās pie PSRS Ministru Padomes. No Maskavas tika saņemta atbilde, ka šie jautājumi ietilpst republikas kompetencē un jārisina uz vietas. Taču šo lēmumu istenošanā radās nopietni sa

režģījumi. 1957. un 1958. gadā PSKP CK , PSRS Mi nistru Padome, PSRS Prokuratūra, PSRS Augstākās

Padomes Prezidijs sāka saņemt kritiskas vēstules. Jautājums: Vai tās bija sudzibas?

N. Muhitdinovs: Jā , un tādēļ uz Latviju tika nosūti tas vairākas brigādes, lai noskaidrotu stāvokli : atceros,

pie jums tika nosūtīta brigāde lauksaimniecības jautā jumos, kurā bija PSKP CK , PSRS Valsts plāna komi tejas, Lauksaimniecības ministrijas un citi darbinieki . Ziņojums tika iesniegts Latvijas Komunistiskās parti

jas Centrālajai Komitejai, jo jautājumi par lauksaim 104

niecības attīstību, par kolhozu un padomju saimniecību apvienošanu vai to sikāku sadalīšanu ietilpa republikas kompetencē. Informācija par «A » un « B » grupu samēru rūpniecībā arī tika nodota republikas orgāniem. Valodu politikā galvenos pārmetumus izraisīja divu gadu ilgais termiņš , kas bija noteikts latviešu un krievu valodas ap gūšanai. Bija paredzēts, ka pēc šiem diviem gadiem jā izskata jautājums par darbinieka atbilstību ieņemama jam amatam , ja viņš nav apguvis valodu . Bija arī no lemts krasi ierobežot latviešu vai krievu valodas nepra

tēju pieņemšanu sadzīves pakalpojumu uzņēmumos un tirdzniecībā.

1959. gada 20. jūnijā LKP CK biroja sēdē tika pazi ņots , ka vairāk nekā pusgadu fabrikā « Boļševička » nav

bijis direktora, tādēļ ka nevarējuši atrast speciālistu, kurš prot latviešu valodu .

Par valodu jautājumu mums bija iepriekšēja saruna ar jūsu vadītājiem J. Kalnbērziņu un V. Lāci . A. Pel

šem, toreizējam LKP CK sekretāram ideoloģijas jautā jumos, bija nopietna saruna ar M. Suslovu . Taču nekādu

būtisku pārmaiņu pēc šīm vairākkārtējām sarunām ne 1957. , ne 1958., ne 1959. gada sākumā nebija .

Jautājums: Vai pēc tam uz republiku tika atsūtita PSKP CK brigāde ?

N. Muhitdinovs: Jā , tā pie jums ieradās 1959. gada maija beigās . Tās sastāvā bija PSKP CK organizato riskās un kadru nodalas vadītāja vietnieks Pigalovs, PSKP CK Partijas kontroles komitejas loceklis Fursovs,

CK atbildīgie darbinieki Ļebedevs , Medvedevs , Peda goģisko zinātņu akadēmijas zinātnieki un citi biedri. Ar J. Kalnbērziņu vienojās , ka visu šās brigādes darbu vadis A. Pelše. Brigāde vairākas dienas pētija jautā

jumu, tikās ar cilvēkiem , kuri bija sūtījuši sūdzības uz PSKP CK un PSRS Ministru Padomi . Daži fakti ap

stiprinājās, citi – ne , ienāca ari jauna informācija. 195

Bija biedri, kas brigādes darbiniekiem paziņoja, ka dažs labs republikas vadībā iet pa N. Buharina ceļu ,

negrib attīstīt smago rūpniecību, bet cenšas balstīties uz vieglo rūpniecību un agrāro sektoru. !

Nopietnas apsūdzības tika izteiktas toreizējam Minis tru Padomes priekšsēdētāja vietniekam E. Berklavam . Viņu nosauca par buržuāziskā nacionālisma karogne sēju.

Jautājums: Vai tāds formulējums bija brigādes ziņo jumā ?

N. Muhitdinovs : To es precīzi neatceros. Bija vēl kāda problēma, kuras dēļ tika sūtīta šī brigāde, tas , ka Rigā uz Maija svētkiem pēkšņi aptrūka gaļas un

piena . Bija taču zināms, ka republika spēj nodrošināt ne tikai sevi, bet arī piegādāt daļu piena un gaļas pro duktu Maskavai un Ļeņingradai. Atceros, mēs PSKP CK speciālajā plēnumā par lopkopību priecājāmies, ka Latvijā vērojams liels lauksaimniecības kāpums. Un pēkšņi – produktu trūkums . Pēc pārbaudes rezultātiem tika sagatavots PSKP CK brigādes ziņojums .

Piebilde: V. Krūmiņš, kas toreiz bija LKP CK otrais sekretārs, tagad apgalvo, ka ar ziņojuma saturu ticis

iepazīstināts tikai J. Kalnbērziņš.2 N. Muhitdinovs: Jā, viņam taisnība . Jāpaskaidro , ka PSKP CK aparāta darbinieki paši nosaka , ko iepazīsti nāt ar pārbaudes rezultātiem . J. Kalnbērziņš toreiz vien laikus bija LKP CK pirmais sekretārs un PSKP CK

Prezidija locekļa kandidāts. Brigādes darbinieku sarunā ar viņu piedalījās arī A. Pelše . Viņš bija viens no PSKP CK brigādes ziņojuma autoriem. Domāju , ka va jadzēja pieaicināt arī V. Krūmiņu, viņš taču atbildēja I Šādus pārmetumus E. Berklavam izteica pats N. Muhitdinovs LKP CK biroja sēdē 1959. gada 21. jūnijā. 2 Sk. 83. lpp . Red. 106

par kadru politiku un partijas organizatorisko darbu republikā .

Jautājums: Kāds lēmums tika pieņemts pēc pārbau des rezultātiem ?

N. Muhitdinovs : Nolēma , ka jūnija sākumā Rīgā iera

disies Ņ . Hruščovs , kas pavadīs VDR partijas un val dības delegāciju ar V. Ulbrihtu un O. Grotevolu priekš galā . Pēc divu dienu ilgas iepazīšanās ar Latviju VDR delegāciju braucienā pa valsti pavadis PSKP CK sek retārs F. Kozlovs, bet Ņ . Hruščovs paliks Rigā , lai ap

spriestu sakrājušos jautājumus ar Latvijas Komunistis kās partijas CK biroja locekļiem . Jautājums: Kā Ņ . Hruščovs novērtēja šo tikšanos ar Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja locekļiem ? N. Muhitdinovs : Atgriezies Maskavā , Ņ . Hruščovs stāstīja , ka apspriešanās Rīgā noritējusi asi . Taču viņš nebija ar to apmierināts. Bijušas labas runas, bet, viņa prāt, Latvijas biedriem nav bijusi spēcīga programma , konkrēti izstrādāts pasākumu plāns. Bez tam , kad Lat vijas Komunistiskās partijas CK biroja pārstāvji at braukuši Ņ . Hruščovu pavadīt uz lidostu, notikusi asa vārdu pārmaiņa. Pēc Ņ . Hruščova informācijas PSKP CK Prezidijā , kur viņš pastāstīja par sarunām ar republikas vadību, tika nolemts sūtīt uz Rīgu biedru grupu, lai viņi pali dzētu Latvijas vadītājiem uzlabot stāvokli. Šo grupu vajadzēja vadit M. Suslovam , jo daudzi jautājumi bija saistīti ar ideoloģiju . Būtībā viņš toreiz bija otrā per sona partijā un turklāt viņu uzskatīja par Baltijas pa zinēju, tādēļ ka 40. gados viņš kādu laiku bija strādājis Lietuvā.2

| Domāta Ņ . Hruščova asā saruna ar E. Berklavu.

2 1944.- 1946. gadā M. Suslovs bija VK (b ) P CK Lietuvas biroja priekšsēdētājs . 107

Jautājums: Kādēj tad M. Suslovs tomēr neatbrauca uz Latviju ?

N. Muhitdinovs : Dažas dienas pirms izbraukšanas M. Suslovs saaukstējās, un ārsti aizliedza viņam izli dot . Tad viņa vietā ieteica braukt man . PSKP CK bri

gādes locekļi bija ieradušies Latvijā jau agrāk, gata voja jautājumu uz vietas. Es labprāt piekritu braucie.

nam uz Rīgu, kur es vēl nebiju bijis. Pirmkārt, tāpēc, ka Vidusāzijā ar dziļu cieņu piemin J. Rudzutaka un J. Petersa vārdus, tie iegājuši mūsu vēsturē. J. Petersa krustmeita V. Pavlova dzīvo pie mums Taškentā, tagad

viņa ir pensijā , bieži viesojas mūsu mājā. Biju draugos arī ar V. Lāci un J. Kalnbērziņu. Ar V. Lāci es bieži tikos Maskavā, jo 50. gados mēs abi bijām savu republiku Ministru Padomes priekšsēdētāji. V. Lācis man pat iedāvināja savu grāmatu «Zvejnieka dēls» ar autogrāfu .

J. Kalnbērziņu atceros no kopējā darba PSKP CK Prezidijā . Mēs regulāri tikāmies PSKP CK Prezidija sēžu laikā vai CK plenumos.

Jautājums : Kā noritēja Latvijas Komunistiskās par tijas CK biroja 1959. gada 20.-21 . jūnija sēde? N. Muhitdinovs: Jau pirms biroja sēdes tikos ar vai rākiem biroja locekļiem – J. Kalnbērziņu , V. Krūmiņu, V. Lāci, K. Ozoliņu. A. Pelše pastāvīgi pavadija mūsu grupu . Arī visi dokumenti glabājās pie viņa. Mēs bijām atveduši visu , kas pa šo periodu bija sakrājies Centrā. lajā Komitejā - vēstules , sūdzibas, pretenzijas. 20. jū

nijā sākās biroja sēde. To atklāja J. Kalnbērziņš, Lat vijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs. Viņš deva vārdu mūsu grupas vaditājam Ļebedevam . Pēc tam runāja pats J. Kalnbērziņš. Sākumā mēs bi jām iecerējuši pabeigt sēdi tajā pašā dienā, taču darbu pabeidzām tikai nākamās dienas beigās.

Jautājums: Kādu lēmumu birojs pieņēma ? 108

N. Muhitdinovs : Zināt, es tūlīt pēc iebraukšanas Rigā ierados pie J. Kalnbērziņa un jautāju viņam : « Kādu lēmumu jūs gatavojaties pieņemt? Vai jums ir

projekts ? » J. Kalnbērziņš atbildēja : « Nē, mēs par to vēl neesam domājuši.» Tas manī radīja izbrīnu . Sanāk birojs , jautājumi ir ļoti asi , bet lēmuma projekta nav . Un tad es J. Kalnbērziņam un A. Pelšem , kas arī pie dalījās sarunā, teicu apmēram tā : «Jūs divarpus gadus diskutējat, notikuši jau daudzi plēnumi. Visi dokumenti ir pie jums , ar jums runāja gan Ņ. Hruščovs , gan M. Suslovs. Vai tad tagad jūs sapulcēsities, parunāsit , pabārsities un izklīdisit?» J. Kalnbērziņš iebilda , ka viņš gribējis sarīkot ap spriešanu, neapspiežot neviena iniciatīvu, un pēc tam

pieņemt kopīgu lēmumu. Galu galā tika pieņemts A. Pelšes priekšlikums – izveidot komisiju lēmuma pro jekta sagatavošanai ar A. Pelši priekšgalā. Komisijā ietilpa vairāki Latvijas Komunistiskās partijas CK bi roja locekļi un locekļu kandidāti . Biroja sēdē uz mani labu iespaidu atstāja V. Krū miņš . Viņa runa , kas bija veltīta kadru jautājumam , ideoloģiskajam darbam , pamatojās uz dziļu analizi, uz faktiem .

Paškritiska bija V. Lāča runa . Viņš atzīmēja , ka ar šo situāciju jātiek galā pašu biedriem republikā. A. Pelše savā runā stipri uzbruka E. Berklavam , jo viņš Minis

tru Padomē pārzināja tos pašus jautājumus, ko A. Pelše Centrālajā Komitejā. A. Pelše' apsūdzēja personiski E. Berklavu par kļūdām kadru un nacionālās politikas istenošanā, sākot ar to laiku, kad E. Berklavs strādāja partijas pilsētas komitejā. Pēc tam A. Pelše asi iztei cās arī par J. Kalnbērziņu – viņam neesot stingra roka , netiekot izvērsta principiāla cīņa ar trüku miem .

Jautājums: Un ko A. Pelše teica par sevi? 109

Viņš kā sekretārs ideoloģijas jautājumos taču galve nokārt atbildēja par ideoloģisko darbu.

N. Muhitdinovs. Jā , viņš teica, ka pirmām kārtām at bildot par šo darbu tur, kur jautājumi tiekot risināti

sekretāra līmenī. Taču viņa paškritika neapmierināja tos , kas uzstājās pēc viņa. Nākamie runātāji uzsvēra, ka A. Pelšes runā paškritikas bijis ļoti maz , viņš visu

vainu uzvēlis citiem , arī pirmajam sekretāram . Apspriešanas gaitā nācās iejaukties mūsu delegāci

jai , jo atsevišķus faktus runātāji , piemēram , A. Pelše un E. Berklavs, izklāstīja tā, ka tie nebija fiksēti citos

dokumentos. Ne jau visam , ko teica delegācijas locekļi , Latvijas biedri piekrita . Tika izteikti iebildumi pret at sevišķiem aspektiem .

Jautājums: Vai jūs šajā biroja sēdē runājāt? N. Muhitdinovs : Jā, es runāju nākamajā dienā , 21. jū nijā , gandriz pašās sēdes beigās pirms diviem trim pēdējiem runātājiem . Es nerunāju ilgi . Teicu , ka kriti

kas katrā runā bija daudz, bet paškritikas maz , minēju A. Pelšes runu . Ari E. Berklavs varēja plašāk pastāstīt par savu biroja locekļa personisko darbību . Runādami par sevi , daudzi šajā biroja sēdē lietoja izvairīgus for mulējumus. Mani uztrauca arī tas, ka netika ieteikti

konkrēti , saskaņoti pasākumi , kā stāvokli uzlabot, tāpēc es savā runā teicu, ka jautājumi par valodu, pieraksti šanos, kadriem -- tie nav tikai Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja jautājumi , te says vārds jāsaka ma sām . Jārunā ar tautu, ar studentiem , jāstrādā ar inteli

ġenci . Kad es par šo tēmu uzdevu jautājumu , izrādījās ,

ka biedri, kuri atrodas republikas partijas organizācijas vadībā , netiekas ar sabiedrību, lai pēc kritikas pacen stos stāvokli uzlabot .

Tad es izteicu domas , ka nedrīkst šo jautājumu risi nāšanu reducēt uz kadru jautājumu – noņemt no darba vienu , pēc tam otru. A. Pelše visā vainoja J. Kalnbēr 110

ziņu

-

LKP CK pirmais sekretārs netiekot galā ar

savu darbu, neesot pietiekami stingrs, neesot principiāls, tātad viņš no darba jāatbrīvo. Arī E. Berklavu viņš ieteica svītrot no biroja sastāva un atbrīvot no amata .

Šo ideju atbalstīja arī citi . Taču tāda kadru jautājuma risināšana neskāra izlemjamo jautājumu būtibu . Jautājums: Kāda bija Latvijas Komunistiskās parti jas CK biroja locekļu attieksme pret PSKP CK brigā des ziņojuma slēdzieniem ?

N. Muhitdinovs : Pret galvenajām ziņojuma tēzēm ne viens neiebilda, visi tās atbalstīja . Iebildumus radija konkrēti formulējumi. E. Berklavs paškritiski atzina

klūdas, teica, ka daži formulējumi jāizklāstot citādi. Piemēram , noliedza tēzi , ka viņš esot kategoriski pret republikas industrializāciju, uzstājās pret apgalvojumu ziņojumā , ka esot buržuāziskā nacionālisma karogne sējs.

Jautājums : Iespējams, viņam šajā ziņā bija taisniba ? N. Muhitdinovs: Tādēļ jau es savā runā teicu , ka

mums nebūs nekāda labuma no tā, ja sakārsim birkas, mums jāanalizē lietas būtība . Jautājums: Kā risinājās notikumi pēc šās biroja sēdes ?

N. Muhitdinovs: Pēc mūsu delegācijas aizbraukšanas no Rīgas bija pagājušas septiņas dienas , taču lēmuma joprojām nebija, kaut gan mēs atstājām divus biedrus, lai viņi palīdzētu sagatavot projektu . Kaut kad jūnija beigās vai jūlija sākumā M. Suslovam piezvanīja A. Pelše un teica , ka redakcijas komisija nekādi neva

rot izstrādāt projektu, izteikdams vēlēšanos, lai Latvi jas Komunistiskās partijas kadru un nacionālās politis kas jautājumi tiktu izvirzīti apspriešanai PSKP CK Prezidija sēdē. Par šo faktu M. Suslovs paziņoja Pre

zidija locekļiem – lūk, Latvijas biedri nevar pat pro jektu sagatavot, ierosina, lai mēs te visu apspriežam . 111

Daudzi Prezidija locekļi A. Pelšes priekšlikumu atbal .

stija , ari pats M. Suslovs. Es teicu, ka to nevajag darīt. Mēs taču jau pašā sākumā pa Ministru Padomes līniju atbildējām Latvijas biedriem , lai republikas jautājumus viņi risina paši . Vēl jo vairāk tādēļ, ka šos jautājumus jau apspriedām Latvijas Komunistiskās partijas ČK bi rojā . Visi dokumenti tika nodoti republikas Komunis.

tiskās partijas Centrālajai Komitejai. Lai Latvijas biedri lemj paši organizācija ir spēcīga, cilvēki Joti kulturāli.

Jautājums: Kādu lēmumu šajā jautājumā pieņēma PSKP CK Prezidijs?

N. Muhitdinovs : Pieņēma šādu lēmumu. Pēc 3-4 die

nām Kremli bija paredzēta CK Prezidija paplašinātā sēde ar savienoto un autonomo republiku, novadu un

apgabalu pārstāvju piedalīšanos . Tai bija jāapspriež sē. jas kampaņas rezultāti un uzdevumi ražas novākšanā

Uz šo sēdi tika uzaicināti savienoto republiku pirmie un otrie sekretāri , Augstāko Padomju Prezidiju un Mi nistru Padomju priekšsēdētāji, partijas apgabala komi teju pirmie un otrie sekretāri , apgabala izpildkomiteju priekšsēdētāji, visi PSRS ministri. Pēc šo jautājumu apspriešanas zālē palika savienoto republiku pārstāvji, lai apspriestu divas informācijas. Pirmā informācija bija CK komisijas pārskats par Lie tuvā veikto darbu .

Jautājums: Tātad vienā reizē tika noklausiti divu ko misiju ziņojumi? N. Muhitdinovs: Jā . CK brigādi Lietuvā vadīja J. Si

kins – PSKP CK organizatoriskās nodaļas vadītāja pirmais vietnieks . Pēc viņa runāja visi Lietuvas vadītāji. Tālāk Ņ . Hruščovs pastāstīja par saviem iespaidiem Latvijā . Pēc tam deva vārdu man . Es savā runā infor mēju, kā noritējusi jautājumu apspriešana Latvijas Ko -

munistiskās partijas CK birojā, kādā virzienā nolēmusi 112

strādāt republikas vadība. Nobeigumā izteicu domu , ka paši latviešu biedri stāvokli izlabos, pieņems pareizus lēmumus . Pēc manis runāja biedri no Latvijas J. Kalnbērziņš , V. Lācis, V. Krūmiņš.

Plaša jautājuma apspriešana nenotika . Pieņēma lē mumu atzīt par pareizu manu ziņojumu par braucienu uz Latviju un rekomendēt Latvijas Komunistiskās par tijas Centrālajai Komitejai veikt pasākumus trūkumu novēršanai.

Jautājums : Tātad speciāls lēmums par Latviju šajā paplašinātajā Prezidija sēdē netika pieņemts ? N. Muhitdinovs : Nē ! Visus dokumentus, visu , ko mēs

apspriedām, atstājām Latvijā . Arī PSKP CK un citu

centrālo orgānu saņemtās vēstules un sūdzības node vām Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Ko mitejai , jo apspriežamie jautājumi ietilpa republikas or gānu kompetencē .

Vēlāk es devos ārzemju braucienā un atgriezies uz

zināju, ka 1959. gada 4. jūlijā Latvijā notikusi vēl viena partijas CK biroja sēde. Tajā apspriests 20. - 21. jūnija biroja sēdes lēmuma projekts. Birojā pieņemts lēmums 1959. gada 7.-8. jūlijā sasaukt Latvijas Komunistis kās partijas CK plēnumu un minēto lēmumu apspriest . Tieši 6. jūlijā es atgriezos no Āfrikas . Plēnuma dienās es biju Vidusāzijā, dzirdēju pa radio, ka J. Kalnbērziņš atbrīvots no pirmā sekretāra posteņa un viņa vietā ievē lēts A. Pelše. Dažs labs tika izslēgts no CK sastāva , dažs labs pats iesniedza atlūgumu. ( Istenībā J. Kaln bērziņš no partijas CK pirmā sekretāra pienākumiem

tika atbrīvots Latvijas Komunistiskās partijas CK plē numā 1959. gada 25. novembrī. – Aut. )

Jautājums: Paldies par tik siku stāstijumu. Vai jūs nevarētu atbildēt uz jautājumu, kas organizēja PSKP CK brigādes nosūtīšanu uz Latviju? Pie mums dažkārt

tiek apgalvots, ka Ņ. Hruščovs neesot zinājis par PSKP 6

621

113

CK brigādes nosūtišanu, ka lēmumu par to pieņēmis A. Selepins .

N. Muhitdinovs: Par A. Šeļepina lomu brigādes no sūtišanā dzirdu pirmo reizi . Komisija tika nosūtīta ofi ciāli ar CK ziņu .

Jautājums: Kā jūs vērtējat darbu, ko Latvijā veica ši PSKP CK komisija ?

N. Muhitdinovs : Es uzskatu , ka tā bija liela palīdzība Latvijas partijas organizācijai. Fakts, ka PSKP CK Prezidijs nepieņēma nekādu le

mumu, liecina par lielo uzticēšanos republikas partijas organizācijai .

Jautājums : Kā jūs vērtējat kadru maiņas Latvijā pēc Latvijas Komunistiskās partijas CK 1959. gada jūlija plēnuma?

N. Muhitdinovs : Mani pārsteidza (protams, tā ir pa šas republikas lieta ) tas, ka pēc J. Kalnbērziņa atbri vošanas viņa vietā par pirmo sekretāru apstiprināja

A. Pelši un nevis V. Krūmiņu. Kad Maskavā tika ap spriesta informācija par Latviju, A. Pelšes tur nebija . Paplašinātajā Prezidija sēdē J. Kalnbērziņš pats iz virzīja jautājumu par pāriešanu uz mierīgāku darbu . Taču pēc tam , kad apspriešana beidzās, Ņ . Hruščovs viņam teica : « Strādā mierigi , uzlabo stāvokli, bet ņem vērā visu, kas tika teikts . »

Atgriezies Latvijā , J. Kalnbērziņš acīm redzami bija nācis pie secinājuma, ka viņš stāvokli uzlabot nespēs.

Viņš bija piezvanījis F. Kozlovam – PSKP CK sekre tāram kadru jautājumos . Pēc tam notika Prezidija kār

tējā sēde. Ņ . Hruščovs ierosināja padomāt, ar ko no mainīt J. Kalnbērziņu . Es uzstājos un teicu , ka labu iespaidu atstāj otrais sekretārs V. Krūmiņš. Viņam ir idejas, kā stāvokli uzlabot , viņš ir autoritatīvs biedrs . Man viņš bija atstājis labu iespaidu . Uzstājās korekti ,

pārdomāti . Pat E. Berklavu palielīja : viņš bija spējīgs 114

komjaunatnes darbinieks, rūdījums viņam ir. Šoreiz viņš pieļāvis kļūdu un to vajag izlabot. Prezidija sēdē runāja ari M. Suslovs, rekomendēja A. Pelši kā pašu aktīvāko republikas partijas organizā cijas vadībā. Viņš norādīja , ka A. Pelše ar biedriem no PSKP CK apspriedis akūtos jautājumus, kas radušies republikā, arī informācijas sagatavojis. Nolēma jautā jumu izstudēt, taču neforsēt. Lai Latvijas biedri lemj paši . Kad atgriezos no komandējuma , uzzināju , ka par pirmo sekretāru apstiprināts A. Pelše.

Jautājums : Tātad lēmumus kadru jautājumos, nacio nālās politikas jautājumos pieņēma republikas vadiba? N. Muhitdinovs : Tieši tā . Ne Maskavā , ne Taškentā

lēmumu autorus nemeklējiet . Mana misija bija braukt kopā ar PSKP CK brigādes locekļiem un piedalīties apspriešanā. Es domāju , kā jāizturas pret biedriem , kurus netais nīgi apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā un kuri tā dēļ cieta . Manuprāt , republikas partijas vadībai viss rūpīgi jānoskaidro un jāpieņem partijas lēmums attie cībā uz katru cilvēku.

Piebilde: Pēc 1959. gada jūlija plēnuma republikā iz vērsās ciņa pret « buržuāziskajiem nacionālistiem », izrai sidama dažādu limeņu vadošo kadru plašu vajāšanu, kurā cieta apmēram 200 cilvēku. Daži no viņiem , pie mēram, A. Ņikonous, tagadējais V. 1. Leņina Vissavie

nibas Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidents, bija spiesti aizbraukt no Latvijas, citus, piemēram, E. Berklavu, nosūtija darbā ārpus republikas. Tiek ap galvots, ka tas darits pēc PSKP CK rikojuma. N. Muhitdinovs : Es par to dzirdu pirmo reizi.

Piebilde: E. Berklavam piedāvāja doties darbā uz Vladimiru.

N. Muhitdinovs: Es par to nekā nezināju . Tas laikam

noticis pa CK nodaļas līniju. Taču es domāju tā . Vai 5*

115

tad PSKP CK darbinieks, nerēķinoties ar republikas

vadošo orgānu domām , var jebkuru izsaukt un viņam

pateikt: brauc uz turieni vai turieni? Tas taču ir parti jas iekšējās demokrātijas un subordinācijas pārkāpums. Tātad jūs paši republikā lēmāt, ko darīt ar E. Berklavu.

Ne PSKP CK Prezidijam , ne Sekretariātam par to nebija ne jausmas. Es piedalījos to sēdēs. Šāds jautā jums neizvirzījās, jo Prezidijam nay jānosaka , kur kat. ram dzīvot un strādāt . Starp citu, šajā jautājumā var

radīt skaidrību tie jūsu biedri , kas šodien , paldies die vam , ir dzivi un veseli.

Piebilde : Ļoti pateicamies jums par to, ka mūs pieņē māt un ziedojāt mums tik daudz laika.

N. Muhitdinovs: Paldies . Gribu vēlreiz uzsvērt , ka

man saglabājusies dziļa cieņa pret jūsu tautu, tās vēs. turi , nododu sveicienus jūsu vadībai. **

Daži komentāri N. Muhitdinova intervijai

Iepriekšpublicēto intervijas tekstu būtu aplam uzska tīt par dokumentu, kurā pilnīgi adekvāti atspoguļoti mūsu republikā 1959. gadā notikušie sarežģītie politis kie procesi .

Vairāki vēsturiski PSKP CK dokumenti , kas pēdējos mēnešos nonākuši Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūta vēsturnieku rīcībā , konkrēti , Latvijā kadru politikas stāvokli pārbaudījušās PSKP CK brigādes ziņojuma teksts, liecina , ka brigādes darbs sācies 1959. gada aprīlī, nevis maija beigās, kā savās

atmiņās apgalvo N. Muhitdinovs. Šo ziņojumu 1959. gada 8. jūnijā parakstījuši PSKP CK inspektors N. Ala

torcevs, PSKP CK Partijas Kontroles Komitejas locek 116

lis I. Fursovs, PSKP CK savienoto republiku partijas orgānu nodaļas un PSKP CK savienoto republiku pro pagandas un aģitācijas nodaļas instruktori K. Ļebe devs, V. Akšinskis un G. Jelizavetins . Skaidrs, ka tieši šie darbinieki izdarījuši Latvijas Komunistiskās parti jas vadības kadru politikas pārbaudi. Tā kā ar 8. jū niju datēts un kopā ar ziņojumu PSKP Centrālajai Ko

mitejai nosūtīts PSKP CK savienoto republiku partijas orgānu nodaļas atzinums, ko parakstījis nodaļas vadi. tājs V. Semičastnijs, tad jādomā , ka PSKP CK brigā des darbs pabeigts agrāk.

1959. gada 13. jūnijā ziņojums tika apspriests PSKP CK Prezidija sēdē, kur nolēma « PSKP CK savienoto

republiku partijas orgānu nodaļas ziņojumu nosūtīt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai ziņojumā izklāstīto jautājumu apspriešanai un pasā kumu veikšanai , lai novērstu trūkumus kadru izraudzī šanā un izvietošanā un darbā ar kadriem .

Uzdot PSKP CK sekretāram b . N. Muhitdinovam pie dalīties Latvijas Komunistiskās partijas CK birojā un plēnumā , kad tiks apspriests jautājums par darbu ar kadriem Latvijas partijas organizācijā , un izklāstīt PSKP CK Prezidija locekļu domas par šo jautājumu. Kopā ar b. Muhitdinovu komandēt uz Latvijas par tijas organizāciju biedrus, kas parakstījuši ziņojumu.» Iespējams, ka pirms šās PSKP CK Prezidija sēdes

darba kārtībā apspriests jautājums par M. Suslova ko mandēšanu uz Latviju, taču PSKP CK Prezidija doku mentos par to nekas nav minēts . Kā atceras E. Berklavs, pirms LKP CK 20.-21 . jū nija biroja sēdes viņam ar N. Muhitdinovu bijusi saruna, kurā piedalījies ari PSKP CK savienoto repub liku partijas orgānu nodaļas vadītāja vietnieks P. Piga lovs. N. Muhitdinovs uzstājis, lai E. Berklavs atzisto ties partijas politiskās līnijas « izkropļošanā », un teicis, 117

ka tādā gadījumā «mēs parāsim un viss paliks pa ve. cam ” .

Bet, kad E. Berklavs atteicies « atzit » politiskās kļū das, tad 21. jūnijā biroja sēdē, kā apgalvo E. Ber klavs - un to apstiprināja arī citu biroja sēdes dalīb

nieku atmiņas -, N. Muhitdinovs, uzrunādams Ber klavu , sacījis : « Beriju par tādām lietām nošāva. Ko lai dara ar jums? »

Pēc tam , stāsta E. Berklavs , jautājuma apspriešana ievirzījusies viņam ārkārtīgi nelabvēlīgā gultnē un viņš ticis iztēlots par galveno vainīgo visos republikas va dības pieņemtajos lēmumos par kadru un nacionālo po litiku .

1959. gada 1. jūlijā notika PSKP CK Prezidija kār tējā sēde, kurā noklausījās N. Muhitdinova informāciju par braucienu uz Latviju. Šajā sēdē bija klāt J. Kaln bērziņš, V. Lācis, V. Krūmiņš un K. Ozoliņš . Jādomā ,

ka jau savlaicīgi bija ieplānots uzaicināt LKP CK un

republikas vadītājus uz PSKP CK Prezidija sēdi un tas nav jāsaista ar negaidīto A. Pelšes griešanos pie M. Suslova .

Tāpēc, nistiskās lēmumu tam, kad

loģiski domājot, jāpieņem, ka Latvijas Komu partijas CK birojs bija paredzējis ar savu (tas tika pieņemts 4. jūlijā ) nākt klajā pēc PSKP CK Prezidijs būs noklausījies N. Mu

hitdinova ziņojumu un LKP un Latvijas PSR vadītāju informāciju .

Latvijas Komunistiskās partijas CK 7.-8 . jūlija plē. numā N. Muhitdinovs nepiedalījās, lai gan tas bija paredzēts PSKP CK Prezidija 1959. gada 13. jūnija lēmumā . Acīmredzot kadru nacionālās politikas umu tāj apspriešana Latvijas Komunistiskās partijas jau CK birojā 1959. gada 20. un 21. jūnijā un PSKP CK Prezidijă 1959. gada 1. jūlijā bija nostiprinājusi PSKP vadības pārliecību , ka LKP vadibā neradīsies opozīcija 118

pret centra liniju . To apliecina ari P. Pigalova 1959.

gada 9. jūlija ziņojums PSKP Centrālajai Komitejai par Latvijas Komunistiskās partijas CK 1959. gada jūlija plēnuma norisi. Šajā ziņojumā teikts, ka « Plē. numa dalībnieki izteica pateicību PSKP CK Prezidijam un personiski biedram Ņ . Hruščovam par sniegto pa līdzību republikas partijas organizācijas darba lielo trūkumu un kļūdu atklāšanā ( ... ) ».

Tādējādi nav šaubu, ka 1959. gada vasaras politis kajos notikumos Latvijā pati galvenā loma bijusi PSKP CK aparātam , bet Latvijas konservatīvi noskaņotie par tijas darbinieki tikai izpildījuši centra lēmumu, neaiz mirsdami paši savas intereses . Administratīvās koman dēšanas sistēmā citādi jau ari nemaz nevarēja būt. Vēstures zinātņu doktore Ļ . ZILE Vēstures zinātņu kandidāts V. BLŪZMA

EBREJI LATVIJAS VĒSTURE

Ebreji dzīvo Latvijā gandrīz 500 gadu. Viņu un lat viešu likteņgaitās daudz kopēja , abas tautas bijušas apspiestas, kopā tukšojušas ne vienu vien rūgtu biķeri un gadu simteņiem dzīvojušas saticībā . Ebreji Latvijā sāka ieceļot XVI gadsimtā, vispirms Piltenes novadā un Kurzemes hercogistē. Pirmās ziņas

ebreju

kapsētā atrastie

XVI gadsimta sākuma kapakmeņi.

par ebrejiem ir Jelgavas

1536. gadā Rigā

ieceļoja pirmie ebreju tirgotāji no Vācijas, un pakāpe niski sāka veidoties Rīgas ebreju kopiena. Ebreju pastāvīgās apmetnes izveidošana Rigā sais. tīta ar Heinrihu Rozenu, kurš 1638. gadā zviedru val

dīšanas laikā aiz Rīgas mūriem pie t. s. Kārļa slūžām ( tagadējā Centrāltirgus rajonā) uzcēla atsevišķu eb reju namu, kurā atļāva apmesties iebraukušiem ebreju tirgotājiem. Sāka veidoties ebreju apmetne (pazistama ar nosaukumu «Judenherberge» ) .

Ebreju ieceļošana Kurzemē un Latgalē pastiprinājās XVII gadsimta vidū , kad Ukrainā uzliesmoja Bogdana

Hmeļņicka vadītā sacelšanās, kuru pavadīja masveidigi ebreju grautiņi , un lielas ebreju masas devās meklēt drošāku patvērumu . Daudzi ebreju ieceļotāji Kurzemes hercogistē nāca 120

1

no rietumiem – no Vācijas (it sevišķi no Prūsijas) un no citām Rietumeiropas valstīm. Šie ieceļotāji bija kul turālāki par saviem austrumu tautiešiem. Starp viņiem

bija daudz ārstu un amatnieku. Tomēr skaitliskā pār. svarā bija Polijas un Lietuvas ebreji. Ar laiku izceļotāji no Polijas un Rietumeiropas sa plūda kopā , radot skaitliski mazu, bet īpatnēju ebreju

tautas etnogrāfisku veidojumu ar savu valodas dia lektu .

Ebreji pakāpeniski sāka koncentrēties pilsētās — Dau gavpilī, Krustpilī, Jēkabpilī, Krāslavā , Jelgavā , Liepājā, kā arī miestos. Pilsētas kļuva par svarigiem tirdznie cības un amatniecības centriem. Tomēr lielāka daļa eb reju vēl dzīvoja laukos, sevišķi Latgalē. Šeit viņi va. rēja nodarboties ar amatniecību, jo nenācās sadurties ar cunftu pretestību . Starp ebreju amatniekiem bija drēbnieki , skārdnieki, stiklinieki, kažokādu izgatavotāji .

Daudzi ebreji bija paunu tirgotāji . Bija arī nedaudz ebreju zemnieku. Pilsētās dzīvoja neliels turīgo ebreju slānis – bagātie tirgotāji un ārsti, taču ebreju vairums .

tur mitinājās lielā trūkumā.

Ap 1840. gadu ebreji ieguva tiesības pastāvīgi uztu rēties Rīgā . Sāka veidoties ebreju sabiedriskās iestādes,

tika celtas sinagogas. 1840. gada 15. janvārī atvēra pirmo laicīgo vispārizglītojošo ebreju skolu. Tās orga nizēšanā aktīvi piedalījās pazīstamais Vācijas ebreju

apgaismotājs Makss Lilientāls un zinātnieks Reubens Vunderbārs. Tā bija pirmā laicīgā ebreju skola Krievijā. XX gadsimta sākumā Rīgā bija 32 ebreju skolas, galvenokārt reliģiska rakstura , kurās mācījās 5464 sko lēni, no tiem 112 - meitenes. Šajās skolās strādāja -

270 skolotāji . Izveidojās Ebreju skolotāju savienība un Krievijas izglītības veicināšanas biedrības nodala , kas

pēc sava darbības apjoma bija trešā lielākā valstī (aiz Pēterburgas un Maskavas nodaļas) . 121

Daudzi ebreju jaunieši ieguva augstāko izglītību . Ri gas politehnikums, kas 1896. gadā kluva par augstāko valsts mācību iestādi, bija vienīgā tāda veida mācību iestāde Krievijā , kur bez ierobežojumiem ( te nepastā nacionalitāšu procenta vēja «numurus klausus» norma ) uzņēma ebrejus. Rigas Politehniskajā institūtā pirms pirmā pasaules kara mācījās ap 200 ebreju stu -

dentu – 11 % no visiem studentiem. Bija izveidotas vairākas ebreju bibliotēkas, no tām lielākā – Ebreju sabiedriskā bibliotēka ar 7000 grāma tām ( 1909. g .) . Rīgā darbojās arī literāri muzikālā stu

dija « Karmel » , vairākas dramatiskās studijas, un 1906. gadā nodibināja ebreju teātri. XX gadsimta sākumā tika izdotas arī vairākas ebreju avīzes gan jidiša , gan vācu un krievu valodā.

Attīstoties kapitālismam , XIX gadsimta otrajā pusē un XX gadsimta sākumā ebreju skaits Latvijas pilsētās, sevišķi Rīgā, strauji palielinājās . 1797. gadā tagadējās Latvijas teritorijā dzīvoja ap 13 tūkstošu ebreju gan drīz 2 % no iedzīvotāju kopskaita , 1897. gadā te jau dzīvoja 142,3 tūkstoši ebreju , t. i . , 7,4 % no kopskaita . Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latvijā dzīvoja vai rāk nekā 170 tūkstoši ebreju .

1897. gadā Rīgā dzīvoja 16 922 ebreji , t. i ., 6,0 % no iedzīvotāju kopskaita, 1913. gadā - 33 659 (6,5 % ) , .

1919. gadā - 28 719 ( 13,5 % ) ebreji . Strauji palielinājās ebreju skaits

Latgalē.

Šeit

1850. gadā dzīvoja 20 000, 1897. gadā — 63 851 ebrejs, bet īsi pirms pirmā pasaules kara jau ap 80 000 ebreju . Ari Kurzemē XIX gadsimtā strauji palielinājās ebreju

skaits. 1834. gadā Kurzemē bija gandrīz 28 tūkstoši ebreju , bet 1897. gadā vairāk nekā 51 tūkstotis. Vid zemē līdz pirmajam pasaules karam uz pastāvīgu dzī vošanu tie nedrīkstēja apmesties, atskaitot nedaudzos privileģētos ebrejus, 122

Urbanizācijas process XIX gadsimtā sevišķi inten sivi skāra ebrejus . No 1797. līdz 1897. gadam ebreju lauku iedzīvotāju skaits samazinājās vairāk nekā 5 rei zes — no 53,3 % līdz 10,4 % .

.

Daudzās Latgales pilsētās

Daugavpili, Rēzeknē, Krāslavā , Ludzā pirms pirmā pasaules kara no iedzi.

votāju kopskaita vairāk nekā puse bija ebreji . Daugav

pili 1897. gadā dzīvoja 32,4 tūkstoši ebreju – 46,3 % no iedzīvotāju kopskaita, bet isi pirms pirmā pasaules kara – 56 tūkstoši , t. i . , pāri par 50 % no iedzīvotāju kopskaita.

Ebreji allaž aktīvi piedalījušies Latvijas sabiedris : kajā dzīvē. Viņi darbojušies jau pirmajos marksistiska

jos pulciņos XIX gadsimta beigās. Daudzi ebreju studenti bijuši rosīgi propagandisti un darbojušies nele gālajos pulciņos Rīgas Politehniskajā institūtā , aģitē juši strādnieku vidū .

1897. gadā Viļņā nodibināja Vispārēju ebreju strād Bundu . nieku savienību Lietuvā, Polijā un Krievijā KSDSP I kongresā 1898. gadā Bunds iekļāvās partijas

sastāvā (kā autonoma organizācija ). Pēc tam strauji Latvijā : Rīgā , Daugavpilī, Rēzeknē , Liepājā , Ventspili, Jelgavā veidojās Bunda organizācijas . Rigā Bunds or ganizatoriski izveidojās 1900. gadā . Jau 1903. gadā tas šeit apvienoja 300 ebreju strādnieku. Bunda vadītāji Rīgā šajā laikā bija Lazars Aronštams un Abrahams Brauns ( Sergejs ) . Sevišķi plaša Bunda organizācija bija izveidojusies Daugavpilī, kur ebreju strādnieku vidū bija spēcigas revolucionārās tradīcijas. Jau 1896. gadā Zaksa sērko,

ciņu fabrikā , kur strādnieku vairums bija ebreji, izrai , sījās 6 mēnešu streiks , kurā piedalījās 700 strādnieku, 1905. gada priekšvakarā Bunda Daugavpils organiza cija apvienoja ap 1000 biedru. Šīs organizācijas vadi. 123

tāji bija Mendels Skuteļskis, Mendels Deičs un Leibe Bērmans ( Ļeibčiks ) .

Latvijas ebreji aktīvi piedalījās 1905.— 1907. gada revolūcijā . Starp 1905. g. 13. janvāra upuriem, kas « asi .

nainajā ceturtdienā » krita Rīgā pie Dzelzs tilta , bija 4 ebreju jaunieši : Mihels Dāvids Abramovičs, 22 gadus vecs strādnieks, un Iļja Eliass Epšteins, 22 gadus vecs inteliģents, abi darbojās Bunda Rigas organizācijā; Izrails Hiršs Jaščikovs , 17 gadu vecs skārdnieks, un

Haims Jankels Sperlings , 18 gadu vecs skārdnieks . Bunds izveidoja kaujinieku vienības, kuru sastāvā

ietilpa ap 300 ebreju revolucionāru. Arī Rīgas kauji nieku uzbrukumā centrālcietumam 1905. gadā nakti uz 7. septembri kopā ar latviešu (LSDSP ) un krievu (KSDSP ) Rīgas komitejas kaujiniekiem piedalījās arī ebreju kaujinieku grupa no Bunda Rīgas organizācijas. 1905. gada 23. un 24. oktobrī melnsimtnieku bandas ( «melnā sotņa » ) Maskavas priekšpilsētā mēģināja orga nizēt ebreju grautiņus. Grautiņus neizdevās sarikot, jo

apbruņotas latviešu un ebreju kaujinieku grupas deva pretsparu grautiņniekiem . Notika vairākas bruņotas sa dursmes , kurās krita latviešu kaujinieki Vilhelms (Vi lis ) Jonāts, Krustiņš Bērs , Indriķis Jēkabsons un Kārlis

Voldemārs Krastiņš, krievu strādnieki Varfolomejs Je pifanovs un Jevstafijs Kuzmins, kā arī ebreji Jankels Poplaks un Zalmans Gurēvičs.

1905. gada vasarā KSDSP Daugavpils organizācija , ko vadīja ebrejs Juris Fridlands, un Bunda organizā cija kopīgi organizēja politiskos streikus un demonstrā cijas , lai protestētu pret lauka kara tiesas pasludināto nāvessodu Bunda kaujiniekam Mendelam Deičam . De

monstrācijā Daugavpilī piedalījās ap 20 tūkstoši cil vēku . Cara valdība apmainīja M. Deičam sodu ar ieslo dzījumu katorgā . 124

1905. gada 23. un 24. oktobri « melnā sotņa » mēģināja sarīkot ebreju grautiņus arī Daugavpili. Arī šeit vietējo ebreju kaujinieku grupas izjauca grautiņnieku nodomus. Sadursmē tika nošauts kaujinieks Arons Feldmanis.

1906. gadā sakari starp latviešu revolucionāro sociāl demokrātiju un Bundu pakāpeniski samazinājās, jo Bunds nevēlējās pievienoties boļševiku revolucionārajai

līnijai, neiekļāvās Latvijas Sociāldemokrātijā, kas gāja kopsolī ar ļeņiniešiem . Daudzi Bunda biedri aizgāja no šās partijas un darbojās tieši KSDS partijā, piemēram, Semjons Nahimsons , kas 1905. gadā bija viens no

Bunda Liepājas organizācijas kaujiniekiem. Stolipina reakcijas gados daļa bundistu pārtrauca revolucionāro cīņu .

Pirmais pasaules karš izraisīja plašu Latvijas ebreju pārvietošanos uz zemes iekšieni un emigrāciju uz ārze mēm . 1915. gada pavasarī Baltijas teritorija kļuva par vācu armijas iekarošanas objektu. Aprīļa vidū vācu ka. raspēks iebruka Kurzemē , ieņēma Liepāju un tuvojās Jelgavai . Krievu armijas pavēlniecība izdeva pavēli eb rejiem 48 stundu laikā atstāt Kurzemi, turot viņus aiz domās par simpatizēšanu vāciešiem . 45 tūkstoši Kurze

mes ebreju, izņemot Aizputes un Liepājas ebrejus, kas jau bija nokļuvuši vācu okupācijā , bija spiesti caur

Rīgu doties bēgļu gaitās Krievijas iekšienē. 1915. gada augustā sākās Rīgas rūpniecības uzņē mumu evakuācija, un tālākās bēgļu gaitās bija jādodas vēl desmitiem tūkstošu Latvijas ebreju . Tomēr rigā vēl palika vairāk nekā 22 tūkstoši ebreju ( ap 10 % no Rio gas iedzīvotāju kopskaita ) . Pēc Februāra revolūcijas Rīgā nedaudz atdzīvojās ebreju sabiedriskā dzīve. 1917. gadā – Oktobra revo lūcijas priekšvakarā – lielu revolucionāru darbu Lat-.

vijā veica Seinjons Nahimsons ( 1885–1918) , XII armi 125

jas latviešu strēlnieku pulku komisārs, kara revolucio nārās komitejas loceklis.

Liela nozīme XII armijas revolucionāro spēku salie dēšanā bija Semjonam Dimanšteinam ( 1886–1938 ), avīzes « Okopnaja pravda» redaktoram . Viņš 1907. -

1908. gadā bija arī LSD Rīgas organizācijas komitejas loceklis.

1919. gadā, Latvijas Padomju Republikas pastāvēša nas laikā, ebreju iedzīvotāju vairākums Rīgā bez seviš.

ķām simpātijām izturējās pret padomju varu, jo pali kušo ebreju vairums nāca no buržuāziskajām un sikburžuāziskajām aprindām . Tomēr Rīgā darbojās vairāki ebreju strādnieku klubi : « B. Boruha » un «III Ín ternacionales >> klubs un kultūrizglītības biedrība « Kar

mel ». Iezīmējās jauns uzplaukums ebreju skolu sistē . mas attīstībā Latvijā . 1919. gada 17. janvāri Rīgā at klāja pirmās četras ebreju pamatskolas. Par šo skolu pārzinēm kļuva B. Vulfsone, B. Berze , N. Rihtere un

M. Gabaja. Sāka izdot Latvijas Komunistiskās partijas avīzi ebreju valodā « Der Roiter Emes »

( « Sarkanā

taisnība» ), legāli iznāca arī Bunda avīze-lapiņa « Un sere Zeit » ( « Mūsu laiks » ) . LKP Rīgas organizācijā iz

veidojās neliela ebreju komunistu sekcija, kuru vadīja Levensons .

Jāatzīmē, ka represijas, kas 1919. gadā padomju va ras laikā bija vērstas pret mantīgajiem slāņiem, skāra arī ebrejus. Seit bija arī pārspīlējumi, kuri izraisīja neapmierinātību . Padomju un partijas aparātā toreiz minoritāšu pārstāvju bija visai maz. Kļūdas ekonomis

kajā politikā, nepamatotas represijas radīja neapmieri nātību arī Rīgas ebrejos. 1.1912. gadā S. Nahimsons atgriezās Krievijā un kā boļševiks

pirmā pasaules kara laikā veica revolucionāro darbu armijā. 1918. gada jūlijā eseru dumpja laikā baltgvardi Jaroslavļā viņu zvēriski noslepkovaja. 126

1918. gada 18. novembrī, kad tika proklamēta Latvi jas Republika , ebreju sabiedrība visai atturīgi uzņēma K. Ulmaņa pagaidu valdību. Tikai 1919. gada rudeni Latvijas ebreji sāka aktīvi atbalstīt Latvijas nacionālās armijas cīņu pret Bermontu. Bermonta uzbrukuma laikā 1919. gadā Liepājā nodibinājās t. s . «skolnieku rota », no kuras gandrīz puse kareivju bija Liepājas ebreju skolēni. Arī Rīgā izveidojās studentu rota , un blakus latviešiem Rīgas pievārtē pret Bermontu varonīgi cīni jās vairāk nekā 30 ebreju studentu . 12 ebreju virsnieki

un 20 ārsti piedalījās Latvijas armijas cīņās 1919. un 1920. gadā . Vispār Latvijas armijas rindās 1919. gada beigās bija ap 1000 ebreju karavīru. Kaujās krita ap 100 ebreju, 3 ebreji par izcilu varonību bija apbalvoti ar Lāčplēša ordeni un desmitiem – ar Triju Zvaigžņu ordeni .

Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā – posmā starp pirmā pasaules kara beigām un otrā pasaules kara sākumu — 20. - 30. gados notika tālākas demogrā . fiskās un sociālekonomiskās pārmaiņas Latvijas ebre jos , kuru skaits pēc pirmā pasaules kara Latvijā bija samazinājies gandrīz uz pusi . ( 1920. g. Latvijā dzīvoja 79 368 ebreji , bet 1930. g . – 94 388 ebreji, 5 % no iedzi votāju kopskaita ) . Pirms otrā pasaules kara sākuma ebreju skaits Latvijā sasniedza gandrīz 100 000. Ekonomiskā krīze 20. gadu beigās un 30. gadu sā kumā izraisīja jaunu ebreju emigrācijas vilni. Daudzi ebreji izceļoja uz Rietumeiropas zemēm , ASV un Pa lestinu. 1925. — 1934 . gadā no Latvijas emigrēja ap -

6,2 tūkstoši ebreju. Ap šo pašu laiku pastiprinājās eb. reju koncentrēšanās galvenajā Latvijas ekonomiskajā un kultūras centrā Rīgā, kuras ebreju iedzīvotāju skaits 1920.- 1935. gadā palielinājās no 24 721 līdz 43 700. Citās Latvijas pilsētās ebreju skaits pastāvīgi samazinājās. Tā , piemēram, Daugavpili pirms pirmā 127

pasaules kara dzīvoja 56 tūkstoši ebreju, gandrīz 50 % no iedzīvotāju kopskaita , 1920. gadā – 12 700, bet 1935. gadā – 11 000, t. i,. , 27 % no iedzīvotāju kop skaita . Liepājā atbilstoši : pirms kara — gandriz 11 tūk -

-

stoši , 1925. gadā – 9,9 tūkstoši , 1935. gadā – 7,4 tūk stoši . Rēzeknē : pirms kara -– 7000, t. i., 55 % no iedzi votāju kopskaita ,

1925. gadā - 3,9 tūkstoši , bet

1935. gadā – 3,3 tūkstoši, t. i . , 28 % no iedzīvotāju kopskaita. Ludzā : pirms kara - gandrīz 3000. t, i . , pări par 55 % no iedzīvotāju kopskaita, bet 1930. gadā 1634 ( 30,5 % ) .

Laika posmā starp diviem kariem notika lielas pār maiņas ari ebreju ekonomiskajā stāvokli, kas veicināja tālāku ebreju šķirisko diferenciāciju. Latvijas Republikas pirmajos pastāvēšanas gados eb reju buržuāzija aktīvi iekļāvās Latvijas saimniecības atjaunošanā un attīstībā . Īpaši ebreju kapitāls tika ieguldīts kokapstrādes rūpniecībā (no 66 šās nozares uzņēmumiem 57 piederēja ebrejiem ) , vieglajā un tekstil rūpniecībā ( no 1184 uzņēmumiem 504 piederēja ebre

jiem ). Sevišķi spēcīgas pozīcijas ebreju buržuāzijas slā. nim bija arī ādas apstrādes un šūšanas nozarēs. Tirdzniecībā noteicošās pozīcijas bija ebrejiem un vā ciešiem . Ebreji veicināja Latvijas ārējās tirdzniecības attīstību , izmantojot sakarus ar visai ietekmīgajām sa vas tautības aprindām Rietumeiropā un ASV. 1930. gada tautas skaitīšana parādīja, ka no 94 388 ebrejiem 41 714 bija strādājošie, no tiem rūpniecībā bija nodarbināti

11 838, lauksaimniecībā –- 457, tirdznie .

cībā – 20 021, transportā — 903. Taču valsts un pār valdes iestāžu kalpotāju vidū ebreju skaits bija niecīgs .

Trisdesmito gadu sākumā no 5291 valsts kalpotāja tikai 25 bija ebreji. Šeit skaidri jaušama ebreju diskriminā cija .

Turpinājās tālāka Latvijas ebreju šķiriskā noslāņo 128

id

4

šanās. Jau 1921. gadā Latvijā no 24 tūkstošiem prole tariāta ap 6–7 tūkstoši bija ebreju strādnieku . Tas no

zīmēja , ka sācis veidoties spēcīgs ebreju proletariāta slānis ne vien Rīgā, bet arī Daugavpili un citās Lat gales pilsētās , kurās dzīvoja daudzi karā pilnīgi izpu tējuši cilvēki . Tas viss sekmēja samērā spēcīgu kreisās revolucionārās kustības attistību Latvijas ebreju vidū . Tā divdesmito gadu sākumā šajās masās aktivu dar

bību izvērsa vairākas kreisās organizācijas: Bunds, « Poalei Cion » ( « Strādnieku Cions» ), « Folks partei>> ( « Tautas partija » - kreisais sociālistiskais novirziens

cionistiskajā kustībā ) , kreisā jaunatnes organizācija « Perecklub» .

Pēc padomju varas krišanas 1919. gada grūtajos ap stākļos Latvijas ebreju proletariāta vidū sāka veidoties

revolucionārā kustība. Divdesmito gadu sākumā Latvijā atgriezās daudzi karā evakuētie Latvijas iedzīvotāji, tajā skaitā arī ebreju revolucionārās cīņas dalībnieki , kas bija aktīvi piedalījušies padomju varas nostiprinā

šanā Krievijā. 1920. gadā komunisti izveidoja vienotu legālu ebreju strādnieku kultūrizglītības centru « Arbe terheim» (« Strādnieku nams » ) , kas bija cieši saistīts

ar kreisajiem arodniekiem . Tajā aktīvi darbojās ap 3000 dalībnieku . « Arbeterheim » filiāles bija arī Daugav

pili, Liepājā un Rēzeknē, « Ebreju boļševiku štābs» – tā Rīgā toreiz sauca ēku Tērbatas ielā 15 ( tagad P. Stuč

kas ielā 13/15 ) , kur atradās Rīgas 40. vidusskola, tur 1920. – 1922. gadā izvietojās « Arbeterheim ». Seit kon centrējās ārpusizglītības iestādes : bibliotēka , lasītava, valodas kursi , dramatiskās un tēlotājmākslas sekcijas,

izdevniecība un muzikālā studija. Seit darbojās arī pro fesijas apgūšanas kursi , strādnieku patērētāju koope rācija , sieviešu un jaunatnes organizācijas.

Darbaļaužu izglitibas celšanā liela loma bija Ebreju tautas augstskolai , kura arī darbojās šajā namā. 129

. «Arbeterheim» sarīkojumi piesaistīja ne tikai ebreju, bet arī citu tautību aktivistus - klausītājus. Šeit uz -

stājās gan ievērojami latviešu kultūras darbinieki , gan ebreju rakstnieki Dāvids Hofsteins, Haims Žitlovskis.

1922. gada maijā šeit viesojās ari Vladimirs Majakov skis .

«Arbeterheim» idejiskais vadītājs bija pazīstamais rakstnieks publicists, ievērojams revolucionārās kusti bas dalībnieks Maksis Sacs -Áņins ( 1885–1975 ) , kas no

1920. līdz 1929. gadam bija ebreju tautas augstskolas rektors. Šī augstskola gandrīz desmit gadu bija viens no legālās revolucionārās kustības centriem , kur pul cējās kreisie progresīvie Latvijas ebreji . 1922. gada decembrī policija sarīkoja plašas kratīša nas biedrībā «Arbeterheim » , konfiscēja tās materiālus un biedrību slēdza .

20. - 30. gadu sākumā LKP vadībā legālās iespējas izmantoja un darbojās vēl vairākas kreisās ebreju or ganizācijas : Ebreju Kultūras liga , « Perecklub», Vin čevska klubs, Solom -Aleihema klubs, Ebreju akadēmiskā

biedrība , bet Daugavpilī – A. Reizena klubs . Politpārvalde represēja tos aktivistus, kas organizēja legālo revolucionāro darbu šajās biedrībās . Daudzi ak tīvisti tika vairākkārt apcietināti, un daudzi no viņiem bija spiesti emigrēt uz PSRS .

Viena no skandalozākajām ebreju progresivās kus tības vajāšanām bija «Krāslavas lieta ». Politpārvaldes agenti, policija un karaspēka vads 1926. gada 12. ok tobrī aplenca Krāslavas Ebreju Kultūras līgas namu, iebruka kluba telpās, izkratīja un izdemolēja klubu. 38 cilvēki tika arestēti . Tie visi bija Krāslavas partijas un komjaunatnes aktivisti . Arestēto vairums bija jau

nieši no 16 līdz 21 gadam . Jauniešus piekāva un pra tināšanas laikā spidzināja . Apcietināto vidū bija L. Lurje, Z. Klackins , V. Nevlers, N. Potašs, A. Kaco 130

vics, I. Gordons, S. Kits . Ši provokācija izraisīja sašu tuma vilni , iesākās plaša masu kustība pret balto teroru .

Kreisie arodnieki organizēja mītiņus un masu sapulces, lai nosodītu šo provokāciju. Latvijas Saeimā vajadzēja izveidot speciālu deputātu komisiju, kas iepazinās ar šo lietu . Dažādas tiesu instances « Krāslavas lietu » iz skatīja vairākas reizes.

Ebreju komunisti 1920. gadā izveidoja nelegālu or ganizāciju

« Kampf

Bund >

( Cīņas Bunds ),

kura

1921. gadā pievienojās LKP kā ebreju sekcija. Šajā laika posmā aktīvu revolucionāru darbu Latvijā ebreju strādnieku vidū veica komunisti Marks Mendels Don

skojs, vēlāk bija vadošā darbā PSRS veselības aizsar dzības komisariātā, Manfreds Fridmans, vēlāk strādāja vadošā PSRS valsts kontroles darbā , Mozus Hercbahs, vēlāk pazīstams padomju vēsturnieks, Maksimilians Joel . sons , vēlāk žurnāla « Boļševik» redakcijas atbildīgs dar binieks . Trisdesmito gadu beigās viņi visi kluva par

staļinisma represiju upuriem . Šāds liktenis piemeklēja arī vairākus citus LKP vadošos darbiniekus – ebrejus, kuri aktīvi piedalījās revolucionārajā kustībā Latvijā divdesmitajos gados un pēc tam emigrēja uz PSRS , kur darbojās partijas un padomju darba vadošajos pos teņos . Šeit jāmin Josifs Ļenskis ( Cāls ) , LKP VIII kon gresa delegāts , LKP Daugavpils pilsētas organizāciju vadītājs, Abrams Gurevičs ( Vecais ), LKP CK loceklis,

LKP VII kongresa delegāts, Ābrams ( Movša ) Ravdins , viens no «Arbeterheim » un Kultūras ligas vadošajiem

darbiniekiem . Arī vēlāk, divdesmito gadu beigās , trīs desmito gadu sākumā daudzi komunisti , kas aktīvi pie dalījās revolucionārajā kustībā Latvijā, bija spiesti emigrēt uz PSRS , to vidū Saja Abeshauss, Sahno Gri

bovs, Jakovs Itkins, Semjons Pevzners, kuri pēc tam līdz 30. gadu vidum darbojās Padomju Savienībā , vēlāk tur tika represēti un gāja bojā . 131

Divdesmito gadu beigās , kad sāka izveidot Birobidža . nas ebreju autonomo apgabalu, Latvijā nodibinājās or

ganizācija «OSEK» (Ebreju kolonizācijas veicināša . nas biedriba) – arī viena no ebreju darbaļaužu legā .

lajām komunistiskajām organizācijām, kuras uzdevums bija organizēt līdzekļus un pārceļotājus uz Birobidžanu . Komunisti Latvijā izdeva literatūru par Birobidžanu , no 1930. līdz 1934. gadam Rīgā sāka iznākt mēneš raksts «Nai Erd » (« Līdums» ), kurā aģitēja ebreju iz braukšanu uz Birobidžanu . Cauri Latvijai virzījās eše

loni no dažādām Eiropas valstīm, to vidū bija arī vagoni ar Latvijas ebrejiem . Taču liela daļa no brīvprā tīgajiem , kas no Latvijas devās uz Amūras krastiem Tā lajos Austrumos, 1937. un 1938. gadā tika represēti un

fiziski iznīcināti. To vidū bija : Birobidžanas apgabala partijas komitejas sekretārs Dāvids Slovins, sabiedris kais darbinieks Vulfs Zilbermans, žurnālists Ichaks Pe recmans un daudzi citi .

Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā Latvi jas ebreju revolucionārie spēki aktīvi iekļāvās cīņā pret autokrātisko diktatūru. Starp komjaunatni, sociāldemo krātu jaunatni, Bunda jaunatnes organizāciju , « Perec kluba » locekļiem tika saskaņots kopējās rīcības plāns , Lipmans Berzs, pašlaik pazīstams ASV matemātikas profesors, Hiršs Sloņimskis , Leibe Blohs un Izraels Mei rovics jau augustā sagatavoja pirmo biletenu «Revolu

cionārais sociālists». 1934. gada septembri iznāca šā biļetena otrais numurs un proklamācija - uzsaukums skolu jaunatnei. Aktivizējās ebreju skolu jaunatnes kus tība, sevišķi Rīgas pilsētas ebreju ģimnāzijā . Taču sa darbība starp Latvijas sociāldemokrātiskajām organi zācijām , arī Bundu un LKP, varēja būt efektīvāka, ja LKP vadiba neapgalvotu , ka sociāldemokrāti esot so ciālfašisti un turpinot sadarbību ar buržuāziju . Šāds

priekšstats bija izveidojies J. Staļina uzskatu ietekmē. 132

1935. gada pavasarī starp Bunda vadību un LKP CK noritēja sarunas par vienotās frontes izveidošanu . Bunds ieteica izveidot vienotu neatkarīgu strādnieku un zemnieku sociālistisku partiju , kas abus strādnieku šķi ras virzienus

komunistus un sociāldemokrātus

-

ap

vienotu vienotā partijā , taču šis priekšlikums tika norai dīts . 1935. gada 1. jūnijā noslēdza līgumu par vienoto fronti , kurā bija ieteikts dibināt uz vietas kreiso partiju

un organizāciju vienības komitejas , kopējās streiku ko mitejas, strādnieku komisijas, saskaņot darbību skolo tāju , vecāku un studentu vidū .

Vienotās frontes izveidošana veiksmīgāk ritēja jau niešu vidū. 1936. gada beigās LKJS un LSJS apvieno jās Latvijas Darba Jaunatnes Savienībā ( LDJS ) , kurā >

ietilpa ari Bunda jaunatnes organizācija . Tika nodibi nāti apvienotās organizācijas vadošie orgāni. LDJS CK sastāvā iegāja ari Bunda aktivists Jūlijs Hilmanis un Rigas komitejā – Semjons Brauns (abi 1941. g. jūnijā tika deportēti uz Sibīriju , kur Semjons Brauns nomira ).

No 8 LDJS Rīgas rajoniem trīs rajoni apvienoja ebreju jauniešus. Pēc K. Ulmaņa nākšanas pie varas daudzi ebreju ko munisti aktīvi iekļāvās pagrides darbā . Komunisti Mei

jers Sverdlovs, Ābrams Fridlands, Jākobs Rafaelsons, Beirahs Kiršteins , Hiršs Leibovičs , Grigorijs Krupņikovs

piedalījās nelegālās tipogrāfijas darbā. Sevišķi jāat zīmē G. Krupnikova darbība nelegālo tipogrāfiju noor ganizēšanā un revolucionārās literatūras izdošanā . Viņš iesāka žurnālista gaitas, strādādams kreisā legālā žur nāla « Nord - Ost» redakcijā . Pēc 1934. gada 15. maija viņš iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā , organi zēja « Spartaka » tipogrāfijas, kur iespieda « Cīņu», iz deva nelegālo žurnālu « Vienotā fronte», «Za jedinstvo ». 1940.— 1941 . gadā G. Krupņikovs rediģēja laikrakstu «Proletarskaja pravda» , pēc tam žurnālu « Rižskij kro 133

kodil » . Lielā Tēvijas kara sākumā viņš brīvprātīgi iestā

jās

tv

Sarkanajā Armijā un kā bataljona komisārs

1941. gada septembri krita kaujā pie Pēterhofas.

Rigas pilsētas partijas organizācijā aktīvi darbojās Hiršs Rapoports, Mihails Švarcs, Mihails Gurevičs, Ho nons Zihermans . Viņi bija pazīstami propagandisti un rajona partijas organizācijas vadoši darbinieki. Sarka nās Palīdzības rindās lielu organizatorisko darbu veica Jēkabs Blumentāls , Taube Fridlande, Sāra Gureviča .

01

CD

re

ta

LDJS vadija pieredzējis pagridnieks Boruhs Berko vičs . Viens no LÚJS Rigas organizācijas vadošiem dar biniekiem bija Hiršs Bitkers . Ebreju skolnieku jaunat . nes vidū lielu darbu veica Bela Kace, Esfira Isurina Rešanska , Zeliks Rifkinds, Ļuba Futſika , Aleksandrs

Eiduss, Iciks Izrails ( Laziks ) , Zjama Timenčiks, ebreju inteligenti – populārais ārsts Mihails Jofe, žurnālists Levs Zaks, måkslinieks Bernhards Danenhirss.

Daudzi Latvijas ebreju komunisti bija brīvprātīgo ci

C

nītāju rindās Internacionālajā brigādē Spānijā. Šeit va rētu minēt A. Baronu, P. Bernštamu, T. Donhinu,

M. Švarcu , H. Permandu, S. Rudinu, A. Šalitu , R. Lei boviču u . c. Daudzi no viņiem krituši Spānijā, nomocīti fašistu koncentrācijas nometnēs. Stalinisma ietekmē pēc 1936. gada no LKP atstūma daudzus aktīvus komunis

tus , to skaitā arī Rīgas pilsētas partijas komitejas lo cekli Dveiru Risinu , pagrides tipogrāfijas darbinieku Borisu Cesvānu un citus. Tas vājināja revolucionāro

4

kustību .

Liela ietekme Latvijas sabiedriskajā dzīvē bija ebreju pilsoniskajām partijām un organizācijām . Visietekmi gākā partija bija reliģiozi konservatīvā organizacija «Agudat Israel » ( Izraēla apvienība ) . Tās līderis bija Mordehajs Dubins. Parasti šī partija Saeimas vēlēšanās savāca visvairāk ebreju vēlētāju balsu un visos četros 134

M

&

Latvijas Saeimas sasaukumos bija pārstāvēta ar 1 2 deputātiem ( no 4-5 ebreju deputātiem ). Partija

«Agudat» darbojās arī daudzās citās valstīs, un to lideri ieņēma krasu anticionistisku pozīciju . Bet Latvijā šī partija nebija anticionistiska un pat palīdzēja organizēt ebreju izcelošanu uz Palestinu .

«Agudat» partijas popularitāte neapšaubāmi bija sais tīta ar sava līdera Mordehaja Dubina personību. Savu

politisko darbību viņš iesāka pirmā pasaules kara laikā , ātri izvirzīdamies par vienu no ebreju kopienas līderiem . M. Dubins neatstāja Rigu pat sarežģitajos varas maiņu

gados. Viņš bija Latvijas Satversmes sapulces loceklis, visu četru Latvijas Saeimas sasaukumu deputāts. Viņš bija Joti tuvs Latvijas Republikas valdošajām aprindām un personīgs draugs Zemnieku savienības liderim K. Ul manim. Izmantodams savus sakarus ar valsts iestādēm ,

viņš palīdzēja atrisināt daudzas ebreju problēmas, pie mēram , bēgļu atgriešanos no Padomju Krievijas div desmito gadu pirmajā pusē un pavalstniecības jautā jumu kārtošanu. Pēc Hitlera nākšanas pie varas viņš palidzēja ebrejiem , kas emigrēja no Vācijas uz Rietumu zemēm

vai Palestinu , izmantojot Latviju kā starpsta

ciju . 1940. gada beigās M. Dubins tika apcietināts un

deportēts uz Sibīriju. Pēc ASV valdības lūguma 1942. gadā viņš bija atbrīvots no ieslodzījuma un pēc kara atgriezās Rīgā , bet 1948. gadā no jauna tika ap cietināts un 1956. gadā nometnē mira .

Otra reliģiska cionistiska partija bija « Mizrahi », kuras priekšgalā atradās arī Saeimas deputāts rabīns Mordehajs Nuroks. Viņš savu politisko darbību uzsāka jau cariskās Krievijas apstākļos : bija ievēlēts IV Valsts domē, aktīvs ebreju reliģiozās cionistiskās kustības «Mizrahi » dalībnieks, starptautiskajā mērogā – viens no Vispasaules ebreju kongresa dibinātājiem . Arī viņam

bija cieši sakari ar Latvijas valsts valdošajām aprin. 135

dām, taču pēc 1934. gada apvērsuma viņš nostājās opo zīcijā pret K. Ulmaņa valdību. Savās publiskajās runās ārzemēs viņš kritizēja autoritāro režīmu. 1941. gadā

viņš tika deportēts uz Sibīriju. Pēc ASV prezidenta F. Rūzvelta lūguma 1943. gadā M. Nurokam atļāva iz ceļot uz Palestinu, kur aktīvi piedalījās Izraēlas dibinā. šanā , bija kneseta ( parlamenta ) un Izraēlas valdības loceklis.

Latvijas Republikas pirmajos gados tika izveidota eb. reju nacionāldemokrātiskā partija. Šīs partijas priekš . sēdētājs bija profesors Pauls Mincs (viņa brālis, ievē. rojamais ķirurgs Vladimirs Mincs, ārstēja V. Í . Ļe ņinu), pazīstams advokāts, kriminālistikas profesors Latvijas Universitātē, 1919.- 1921 . gadā Latvijas val dības loceklis, valsts kontrolieris, tika ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē un piedalījās Latvijas Satversmes izstrādāšanā . Viņš bija arī pazīstams ebreju sabiedris kais darbinieks starptautiskajā mērogā Ebreju aģen -

tūras valdes loceklis, 1941. gadā deportēts, miris 1942. gadā Taišetas nometnē .

Līdzās profesoram Paulam Mincam nacionāldemokrā . tiskajā partijā darbojās arī pazīstamais ekonomists Ben jamins Zivs , lielāko Latvijas banku konsultants. Zināma ietekme ebreju strādnieku masās bija kreisai cionistiskai sociālistiskai kustībai , kura izveidojās Rīgā jau 20. gadsimta sākumā . Tās kodols bija partija «Poa lei Cion» . Viens no cionistu sociālistu lideriem Latvijā bija pazīstamais jurists un vēsturnieks profesors Makss Lazersons. Arī viņš piedalījās Latvijas likumdošanas izstrādāšanā, darbojās Tautu Savienībā kā minoritāšu tiesību speciālists. Pēc Ulmaņa apvērsuma tika arestēts. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma aizbrauca uz Pales tīnu, kur strādāja Telavivas augstskolā tieslietu un eko nomikas fakultātē. Sarakstījis daudzas grāmatas par

starptautiskajām tiesībām. Pirms otrā pasaules kara 136

sākuma emigrēja uz ASV, kur Kolumbijas universitātē vadīja Ebreju pētniecisko institūtu. Bez minētajām partijām bija vēl nelielā « Folks par tei », kuras vaditāji bija publicists Zeeirs Lacki- Bertoldi, Nahmens Sirkins un Izraels Afroikins. Tautas partijā darbojās neliela ebreju inteliģences grupa, aktīvi sa darbodamās ar Centrālo ebreju skolu organizāciju CISO . Z. Lacki- Bertoldi kādu laiku vadīja Latvijas eb reju rakstnieku savienību «Alef». Judels Markss , loti

populārs ebreju filologs, 30. gados emigrēja uz ASV un pēckara gados sāka strādāt pie ebreju jidiša valodas lielās vārdnīcas 10 sējumos, būdams galvenais redak

tors trijiem sējumiem, kuri no 1961. gada nāca klajā Ņujorkā . Neliela , bet diezgan ietekmīga Latvijas ebreju vidū 20.–30. gados bija reformistiskā sociāldemokrātiskā

partija Bunds. Tās līderis ārsts Nohuins Maizels bija ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē un Saeimā. Pēc

1934. gada apvērsuma Bunds un tā jaunatnes organi

zācijas ( « Perecklub », studentu biedrība « Zukunft» ( «Nākotne»)) tika aizliegtas. Bunda aktīvistiturpināja darbu nelegāli un iekļāvās Latvijas Komunistiskās par tijas nodibinātajā vienotajā frontē. 1941. gada 14. jū nijā Bunda vadītāji tika deportēti uz Sibīriju. N. Mai zels tika apcietināts un izsūtīts uz Galējiem Ziemeļiem , kur 1956. gadā miris.

Trīsdesmitajos gados Rigas ebreju sabiedriskajā dzīvē aktīvi darbojās visā pasaulē pazīstamais vēstur nieks Simons Dubnovs ( 1860-1941 ) , Ebreju tautas vēs tures 10 sējumu autors, kurš pēc Hitlera nākšanas pie varas emigrēja no Berlīnes uz Rīgu ( kur nodzīvoja lidz 1941. gada decembrim , kad hitlerieši viņu noslepka voja ) . S. Dubnovs te turpināja savus vēsturiskos pēti jumus, sarakstīja speciālu ebreju vēsturi skolai un mā jai , kura nāca klajā Rīgā , sākot ar 1934. gadu. Tāpat 137

Rīgā 1936.- 1939. gadā iznāca arī Dubnova « Ebreju tautas vēstures» sējumi ebreju un krievu valodā . Šeit

viņš pabeidza savu trīssējumu darbu «Fun main Le bensbuch » ( «No manas dzīves grāmatas ») . Ebrejiem Latvijā bija aktīva un bagāta kultūras dzīve. Skola, teātris, mūzika un tēlotājmāksla bija tās neatņemama sastāvdala .

1919. gada 8. decembrī Tautas Padome ( Latvijas Re publikas priekšparlaments ) pieņēma likumu par mino

ritāšu skolām. Ar to tika likts pamats kulturāli nacio nālai autonomijai , bija deklarēts, ka katrai minoritātei ir tiesības veidot izglītības un kultūras iestādes dzim

tajā valodā , atbilstoši savas tautas tradīcijām . Latvijas Republikā tika noteikta obligāta bezmaksas izglītība dzimtajā valodā . Visiem bērniem no sestā līdz sešpa dsmitajam mūža gadam bija jāmācās. Valsts un paš valdību iestādēm bija jāatver un jāuztur tik daudz

skolu , cik nepieciešams minoritāšu bērnu izglītošanai, un šim nolūkam vajadzēja piešķirt naudas līdzekļus un sniegt arī citādu materiālu atbalstu . Organizējot šādas

skolas, bija jārēķinās ar vecāku vēlmēm. Izglitības mi

nistrija izveidoja mazākumtautību skolu departamentu, kurā ietilpa arī ebreju skolu pārvalde. Tās sastāvu iz virzīja ebreju sabiedrība . Divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu sākumā eb reju skolu skaits Latvijā nepārtraukti auga. 1919./20. mā cību gadā Latvijā bija 24 ebreju skolas, bet 1933./34.

mācību gadā jau 119 skolas, no tām 14 vispārizglītojo šas vidusskolas ( ģimnāzijas ) ar 14 115 skolēniem . Tā. dējādi skolēnu skaits bija pieaudzis 3,5 reizes . Rīgā , Daugavpilī un Liepājā darbojās arī ebreju vakara un amatniecības skolas , līdzās tām darbojās vēl lauksaim niecības, drēbnieku un māsu skola pie slimnīcas « Bikur Cholimº , 138

Pēc Ulmaņa apvérsuma 1934. gada 15. maijā kultu rāli nacionālā autonomija tika krietni ierobežota . Pro

gresīvos skolotājus no darba atbrīvoja un lielāku ietekmi skolās ieguva klerikāļi . Minoritāšu skolu un eb reju skolu skaits samazinājās . 1939./40. mācību gadā Latvijā palika 74 ebreju skolas, no tām 26 tika uzturē tas par privātiem līdzekļiem . Divdesmito gadu sākumā Latvijā darbojās vairākas ebreju teātra studijas, dramatiskās sekcijas un profe sionālu aktieru trupas. No 1922. līdz 1934. gadam Rīgā, Jēzusbaznīcas ielā 3 ( tagad Sevastopoles iela ) darbo jās Ebreju strādnieku teātris. Par režisoriem šeit strā dāja latviešu aktrise Olga Bormane un krievu aktieris

Jurijs Jurovskis . Divdesmito gadu vidū kādu laiku darbojās arī ebreju muzikālā komēdija .

Pēc Rīgas ebreju kluba ēkas pārbūves ( ēka uzcelta 1913. - 1914 . gadā, to pārbūvēja pēc ebreju arhitekta Paula Mandelštama projekta , kuru finansēja ebreju sabiedrība ) 1926. gadā sāka darboties Ebreju minori tātes teātris. Tanī darbojās pazīstami režisori Jūlijs Adlers, Rūdolfs Zaslavskis, Menahims Rubins, Elijohu Šteins, Abrams Marevskis u . c . Ebreju teātrī par deko

ratoru strādāja pazīstamais mākslinieks Mihails Jo ( Jofe ). Šinī teātri bieži viesojās pazīstami mākslinieki un teātra trupas no Ņujorkas, Varšavas , Viļņas , Tela vivas un citām pilsētām. Divas reizes Rigā viesojās pa saulslavenais ebreju teātris « Habima>> ( 1926. un

1938. g.) . Ebreju teātra uzvedumi, tā augstais profesio nālais līmenis piesaistīja arī cittautību skatītājus un mākslas cienītājus .

Rigas ebreju klubs bija arī ebreju muzikālās dzīves centrs. Latvijā darbojās vesela plejāde ievērojamu mū

ziķu : komponists Efraims Šklars, Latvijas konservato 139

rijas profesors, izcils vijolnieks Ādolfs Mecs, viņa ta

lantīgais skolnieks vijolnieks Jāzeps Jungmans, kurš divas reizes bija F. Kreislera konkursa laureāts, jaunā

vijolniece Sāra Rašina, 1938. gada Briseles starptau tiskā vijolnieku konkursa laureāte, pianiste Marija Zal manoviča , čellists Ļevs Aronsons u. c. Daudzi Latvijas ebreju mūziķi deva savu ieguldījumu vieglās mūzikas

attīstībā: populārais tango autors Oskars Stroks, kom ponists un diriģents Lavrijs Levins, profesionālo deju orķestra vadītāji Marks Kremers, Džeks Mihaļickis, Vil jams Sers , brāļi Ostrovski u. c.

Rīgā darbojās pasaulslaveni kantori ( kantors

sina

gogas liturģijas solists.. – Aut . ) : tāda slavenība kā

Hermanis Jadlovkers , gan tāds jauns kantors kā Mi hails Aleksandrovičs .

Daļa Latvijas ebreju piedalījās 1940./41 . gada noti kumos. Sarežģītajā starptautiskajā situācijā ebreju dar balaudis 1940. gadā apsveica Sarkanās Armijas ienāk šanu Latvijā un Tautas valdības izveidošanu. Ebreju

jaunieši sevišķi aktīvi piedalījās daudzās demonstrāci jās un atbalstīja jaunās varas pasākumus . 1940./41. mācību gadā padomju varas apstākļos dar bojās 63 pamatskolas un 11 vidusskolas , kurās dzim tajā valodā mācījās vairāk nekā 10 tūkstoši skolēnu . Visas ebreju skolas kļuva par valsts skolām. Tika at vērtas dažas jaunas skolas un veikti pasākumi , lai no stiprinātu skolu materiāli tehnisko bāzi. Sevišķi strauji izauga strādājošās jaunatnes izglītība . 1940./41. má . cību gadā Rigas ebreju vakarskolā mācījās vairāk nekā 1000 skolēnu, kas četras reizes pārsniedza vakarskolēnu

skaitu trisdesmitajos gados . Ebreju skolās strādāja ap skolotāju 500

.

Rigas Ebreju klubā tika izveidots Valsts ebreju teāt ris ar 30 aktieriem un teātra studija, kas gatavoja 140

aktierus, kā arī plaša bibliotēka . Ebreju klubs tika izmantots daudziem masu pasākumiem iedzīvotāju vidū .

Latvijas ebreji, kas Latvijas Republikas apstākļos bieži bija atstumti no valsts pārvaldes un vietējo paš valdības orgānu darba , sākotnēji aktīvi iesaistījās jau nās padomju varas celtniecībā . Tautas Saeimā tika ievē.

lēti divi ebreji : Daugavpils pilsētas partijas komitejas sekretārs Faiviss Fridmans, partijas biedrs no 1929. gada , un Mihails Jofe, pazīstamais ārsts, kuru 1940. gadā oktobrī iecēla par LPSR veselības aizsardzi bas komisāra vietnieku. Par partijas rajona komitejas

sekretāriem strādāja Mihails Gurevičs, Hana un Meijers Skuteļski , par Sarkanās Palīdzības CK atbildīgo sekre tāru darbojās Nohums Rauhmans , par LĻKJS CK sek

retāru - Boruhs Berkovičs , par Daugavpils pilsētas komjaunatnes komitejas sekretāru Izaks Boroks un par Jelgavas pilsētas komjaunatnes sekretāru Zalamans Eiduss.

Tāpat kā visas citas Latvijas nacionalitātes , ebreji cerēja , ka PSRS sastāvā viņiem būs iespēja brīvi attis tīt savu dzīvi . Taču drīz sāka izpausties staļiniskā re žīma grimases . 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti 5000 ebreju pilsoņi 5 % no kopējā Latvijas ebreju skaita . Deportācija ebrejus skāra procentuāli vairāk nekā citas Latvijā dzīvojošas tautas. Deportēto vidū bija ievērojami ebreju zinātnieki, kultūras darbinieki.

skolotāji, žurnālisti un ebreju sabiedrisko organizāciju darbinieki. Puse no deportētajiem aizgāja bojā no metnēs .

Aptuveni 5000 Latvijas ebreju piedalījās Lielajā Tē. vijas karā gan Sarkanās Armijas latviešu nacionālajos

formējumos, gan partizānu vienībās. Vairāk nekā 2000 ebreji frontinieki krita kaujās. Igaunijas un Ļeņin. 141

gradas pievārtē brīvprātīgo latviešu strēlnieku pulku rindās krita komunisti H. Zihermans, M. Šlapins, I. Frid mans u . c . V

Bezgalīgu uzticību Dzimtenei apliecināja Rīgas eb

reju jaunietis Benjamins Lurje. Mātei rakstītajā vēs tulē, kura bija ielikta komjaunatnes biedra kartē un tika atrasta pēc viņa nāves (viņš krita kaujā Tallinas pievārtē ) , bija teikts : «Žēl mirt 24 gadu vecumā , bet šajā cīņā , kur cilvēces vēstures svaru kausos ir mestas miljoniem cilvēku dzīvības, es atdodu arī savu, zinā dams, ka nākamās paaudzes un jūs, kas paliksit dzīvi , >

godināsit un atminēsities mūs kā pasaules atbrīvotājus

no briesmīgās sērgas.» Kad 1941. gada augustā Gorohovecas nometnē sākās 201. Latviešu strēlnieku divīzijas formēšana, šeit brīv prātīgi ieradās ap 2000 Latvijas ebreju . Daudzi no vi ņiem krita kaujās pie Maskavas, Staraja Rusas , Nasvas

un atbrīvojot Latvijas teritoriju. To vidū bija komunisti Izaks Boroks , Hiršs Plakhins, Meijers Skuteļskis, Ab

C

01 2

rams Genkins, Mihails Gurevičs u . c. Divīzijas rindās

cīnījās daudzas ebreju meitenes. Viņas kļuva par sani tārajām instruktorēm, medicīnas māsām , sakarniecēm un snaiperēm . Viena no aktīvākajām snaiperēm bija rīdziniece Sāra Erenšteine. Varonigi pildīja sakarnieces

pienākumus Iraida Plinere - Ulase, kura apbalvota ar

fe S

Slavas ordeni un vairākiem citiem ordeņiem un meda

lām. Kaujās izcēlās daudzas citas ebreju meitenes: Ieva Vatere, Judīte Freimane- Lazdiņa, Riva Portnoja, Riva Vainere-Jēkabsone, Leja Novoženeca u. c .

Pazīstams ir 43. gvardes divīzijas 130. latviešu strēl. nieku korpusa veterāns majors Jāzeps Pasternaks, kas 1944. gada 18. jūlijā komandēja rotu, kura no latviešu S

i Latvijas PSR vēsture. Saisināts kurss. 142

R., 1967 .

-

503. lpp .

2

vienībām pirmā iegāja Latvijas teritorijā un atbrīvoja Skauni . Kaujās pie Narofominskas kļuva slavens 92. strēlnieku pulka ložmetējnieks Ruvims Amdurs, kurš viens no pirmajiem divīzijā apbalvots ar Sarkanā Ka roga ordeni. Pie Nasvas izcēlās I. Fliters, M. Jofe, L. Be. šers, I. Aleksanders u . c. Divīzijā brīvprātīgi pieteicās

ebreju tautības ārsti M. Dubinskis, V. Ečins, Ļ. Hnohs, H. Kusmans, J. Polockis, Ļ. Taica u . c .

Vairāki ebreju tautības cīnītāji karoja latviešu parti zānu rindās . Varoņa nāvē krita komjaunieši : LĻKJS CK darbiniece Sima Fridlande, revolucionārās kustības da lībniece Broha Krecere, žurnālists Iciks Izrails, Rigas

ebreju skolas audzēkņi Aleksandrs Eiduss, Šmerls So lomons, Izja Cāls u . c.

Katastrofāls ebrejiem bija 1941. - 1945. gads , kad na cisti un viņu rokaspuiši Latvijas teritorijā noslepkavoja vairāk nekā 70 000 Latvijas ebreju un daudzus desmi tus tūkstošus ebreju no vācu okupētajām Rietumeiropas zemēm. Vienlaikus tika izpostītas un izlaupītas milzīgas

materiālās un garīgās vērtības , kam bija liela vēsturiska nozīme. Latvijā noslepkavoto ebreju vidū bija slavenais ķirurgs profesors Vladimirs Mincs, izcilais ebreju vēs

turnieks Simons Dubnovs , Latvijas konservatorijas pro fesors Ādolfs Mecs, visā Eiropā pazīstamā vijolniece Sāra Rašina .

Lai atrisinātu nacistu izplānoto « židu jautājumu» Latvijā , kopš pirmajām okupācijas dienām tikai līdz 1941. gada vasaras beigām no ebrejiem , kas bija pali

kuši okupētajā teritorijā, tika noslepkavoti pāri par 30 000. Tiešie izpildītāji līdzās nacistu drošības polici jas un SD operatīvajām grupām bija Viktora Arāja , Kārļa Lobes, Herberta Cukura un Aleksandra Mača

slepkavnieku vienības un citi pašmāju kangaru saorga nizētie noziedznieki, t . s. « židu šāvēji». 143

Nosodot slepkavas, protams, nevar vainot latviešu tautu un nevar būt kolektīva atbildība . Vainīgas ir kon krētas personas un viņu iedvesmotāji .

1941. gada rudens sākumā vēl nenogalinātie Latvijas ebreji tika sadzīti Rīgas, Daugavpils un Liepājas geto. Taču drīz vien sekoja nākamais ebreju iznīcināšanas

vilnis . 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rīgā divās lielās akcijās tika nogalināti 30 000 ebreju, Lie pājā no 14. līdz 16. decembrim 2350 un Daugavpilī vai rākās akcijās pāri par 10000 ebreju . Pēc šīm akcijām Rīgas geto palika 4500, Liepājā 800 un Daugavpili ap

1000 cilvēku. Geto un koncentrācijas nometnes Latvijā sāka papildināt ar ebrejiem, kas bija atsūtīti no Rie tumeiropas. No tiem desmitiem tūkstoši tika noslepka voti Biķernieku , Rumbulas un Dreiliņu mežā , kā arī

citās masu slepkavošanas vietās. Daļa no ebrejiem no kļuva Rīgas geto, Salaspils un Jumpravas nometnē un vēlāk – Mežaparka koncentrācijas nometnē un tās -

filiālēs .

Daudziem bija lemts mocekļu liktenis Štuthofas, Bū

henvaldes un citu koncentrācijas nometņu nāves krās nīs , un tikai ap 1000 Latvijas ebreju kara beigās sagai

dija atbrīvošanas stundu. Pie tiem vēl jāpieskaita no geto izbēgušie 300 ebreji , kurus slēpa latvieši . Par spīti fašistiskajam teroram , sistemātiskai antisemītiskai ridi šanai un dzīvības briesmām, daudzi latvieši un citi Lat.

vijas iedzīvotāji sniedza palīdzību vajātajiem ebrejiem. Ipašu varonību un humanitāti parādīja Rīgas strād nieka Žaņa Lipkes ģimene, kura izglāba 53 cilvēkus , ridziniece Elvira Rone Blaumaņa ielas pagrabā slēpa

8 cilvēkus, to skaitā M. Krēmeru , vijolnieka Gidona Krēmera tēvu , Liepājā Seduļu ģimene slēpa 11 ebrejus, Kārsavā 4 ebrejus izglāba Alfrēds Bankovičs, Daugav pili tāpat rīkojās Mihails Kižlo, Dundagā zemkopju Vanagu ģimene, Aizputē latviešu patriotu grupa ( I. Šus 144

tera , I. Dzeņa ģimenes, brāļi Ž. un K. Pūķi ) palīdzēja

apbruņoties no nometnes kūdras purvā izbēgušajiem 1. Gecam, S. un L. Uzdiniem . Izbēgušie ebreji krita pēc

sivas cīņas ar policijas vienību , fašisti nošāva arī eb

reju slēpējus un atbalstītājus. Traģisks bija Annas Al mas Poles liktenis , kura savā dzīvokli Rigā, Peldu ielā 15, slēpa 7 ebrejus, bet 1944. gada augustā okšķeri

atklāja šo slēptuvi, un A. Pole kopā ar visiem ebrejiem tika nošauta ,

Apmēram 20 tūkstoši Latvijas ebreju bija evakuēju šies. Vīrieši aizgāja Sarkanajā Armijā, sievietes un sirmgalvji kaldināja uzvaru frontes aizmugures rūpni cās un kolhozos .

Pēckara gados sakarā ar ebreju masveida iznīcinā šanu vācu okupācijas laikā ebreju skaits Latvijā bija samazinājies: 1959. g. bija 36,7 tūkst . ebreju (1,8 % no Latvijas iedzīvotāju kopskaita ) , 1979. gadā – 27,8

tūkst . ( 1,1 % ) , 1989. gadā – 22,9 tūkst . (0,9 % ) . -

Ari pēckara gados Latvijas ebreji deva lielu ieguldi jumu republikas ekonomikas, zinātnes un kultūras at. tistībā . Varam minēt akadēmiķi Solomonu Hilleru, Or

ganiskās sintēzes institūta dibinātāju , izcilus mediķus : Anatoliju Bļugeru , Maksu Beļenkiju, Jūliju Anšeleviču ,

Zeliku Čerfasu , Lazaru Javorkovski, Eiženiju Krupņi kovu, padomju vēsturniekus – profesorus Joelu Vein bergu un Pēteri Krupņikovu, Levu Hnohu , žurnālistus -

Mavriku Vulfsonu un Ābramu Klockinu , kinorežisoru

Hercu Franku un teātra režisoru Adolfu Šapiro, pasaul slaveno šahistu Mihailu Tālu u . c. Tautas izglītibas

druvā aktīvi darbojušies republikā pazīstami pedagogi Grigorijs Levins , Josifs Piseckis , Jeļena Lisagore, Hein . rihs Špungins, Aleksandrs Losevs u. c. Staļina kulta apstākļos pirmajos pēckara gados un arī vēlāk stagnācijas periodā netika ievērotas pamato 6 - 621

145

tas ebreju kultūras vajadzības. Pēc kara netika atjau notas ne ebreju skolas, ne bibliotēkas , ne teātri, ne citas kultūras iestādes .

Mēģinājumi atjaunot kultūras darbu loti bieži bija neveiksmigi. Pat izcilākie latviešu skatuves mākslinieki E. Smiļģis un L. Bērziņa griezās LKP CK ar lūgumu atjaunot Rigā ebreju teātri , bet veltigi .

Tūlīt pēc kara pie Valsts filharmonijas darbojās ne. liela ebreju estrādes brigāde režisora Ichoka Cisera va dibā, taču 1949. gadā arī šī grupa pārtrauca darbību . Piecdesmito gadu beigās tika izveidots Rigas ebreju pašdarbības koris , kuru vadīja diriģenti Izraels Abra miss un Mendelis Bašs, bet pēc dažiem koncertiem va došās kultūras iestādes neatļāva korim tālāk darboties . Vienlaicīgi bija mēģinājums izveidot ebreju dramatisko studiju, taču ari tai neláva darboties. Ne vienu reizi vien šajos gados tika diskriminēti eb

reju kultūras darbinieki un zinātnieki, bija pat ebreju vajāšanas. Tika arestēts rakstnieks Marks Razumnijs , mākslinieks Mihails lo, žurnālists Gercs Movšovičs, augstskolu pasniedzēji Jāzeps Eiduss un Tamāra Za

līte. 1949. gadā no jauna uz Sibīriju tika izsūtīti ebreji , kuri bija deportēti 1941. gadā un vēlāk atgriezušies, un tie, kuri pārdzīvojuši geto un koncentrācijas nometnes. 1953. gadā, kad tika izprovocēta staļiniskā « ārstu indē tāju » lieta, kad notika antisemitiskās raganu medības, republikas drošības orgāni arī Rīgā mēģināja organizēt « miniprāvu » , apcietinot sirmo aklo profesoru, ievēro jamo revolucionārās kustības dalibnieku , rakstnieku

profesoru Maksi Sacu-Aņinu ar sievu , pazīstamo acu ārsti Aleksandru Mogilnicku un grupu bijušo Rīgas eb reju teātra aktieru : 1. Ciseru, A. Einesu, I. Julinu u. c.

1960. gadā LKP CK partijas kontroles komisijas priekš

sēdētāja Roberta Ķīša vadībā safabricēja tā saucamo ebreju buržuāzisko nacionālistu atmaskošanas kampaņu, 146

kuras rezultātā no partijas izslēdza revolucionārās kus. tības un Lielā Tēvijas kara dalībniekus advokātu V. Al

peroviču un RPI docentu J. Vasermani. Stingrus parti jas sodus saņēma revolucionārās kustības dalībnieki

Boriss Berkovičs, Zamuels Ferbers, Viktors Grozinskis, Hiršs Rapoports u . c. Visi šajā lietā apsūdzētie komu nisti bija aktīvi iekļāvušies pēckara atjaunotnē Padomju Latvijā.

Bet

šīs

raganu

medibas

bija

iekļautas

1959. gadā uzsāktajā akcijā « buržuāziski nacionālistisko elementu atmaskošana Latvijā. Tad arī no vadošā

partijas darba tika atbrīvoti ebreji – partijas darbi nieki, kuri savā laikā bija piedalījušies revolucionārajā pagrīdes darbā un cīnījušies Lielā Tēvijas kara frontēs. Antisemītiskās tendences, kas turpinājās stagnācijas gados , ebreju kultūras vajadzību ignorēšana , vēsturis kās pagātnes noklusēšana aizskāra nacionālās jūtas un nodarīja lielu ļaunumu ebreju idejiskajai audzināšanai. No partijas, padomju, arodbiedrību un sabiedrisko or ganizāciju redzesloka izslīdēja ebreju interešu un va jadzību apmierināšana , trūka arī iejūtības, nereti bija atseviški antisemitisma izlēcieni . Tas ari zināmā mērā

ietekmēja ebreju izbraukšanu no Latvijas PSR .

Pēckara gados no Latvijas emigrēja vairāk nekā 16 tūkstoši ebreju . Apmēram 70 % no viņiem devās uz

Izraēlu . Pēc Latvijas un Igaunijas izcelsmes ebreju Iz raēlas asociācijas datiem , Latvijas ebreju izcelsmes emigrantu skaits kopā ar pirmskara izceļotājiem bija apmēram 15 tūkst . cilvēku.

Pārbūve, ko ievadīja PSKP CK 1985. gada aprīla plēnums , radīja labvēlīgus apstākļus, lai celtu ebreju nacionālo pašapziņu un atdzīvinātu nacionālo kultūru. Lielu atbalstu šajā laukā dod latviešu progresīvā inte liģence. Latviešu tautas nacionālā atmoda, cīņa par republikas patstāvību ietekmē arī ebrejus . 1988. gada vasarā Latvijas Kultūras fonda paspārnē izveidojās Lat . 6*

147

vijas ebreju kultūras biedrība. 1989. g. 1. septembri Rigā sāka darbu pēckara gados pirmā vispārizglītojošā vidusskola ar 390 skolēniem ..

Šodien Latvijas ebreji ir aktīvi iekļāvušies mūsu ze. mes atjaunotnes procesā , dodot savu ieguldījumu visu

Latvijas ekonomikas un kultūras procesu pilnveidošanā . H. BREGMANIS

PIELIKUMS

ISKOLATA DEKRĒTS PAR LATVIEŠU VALODAS LIETOŠANU LATVIJAS IESTĀDĒS

1918. g. 4. janvārī Dekrēts par darišanu valodu

Latvijas oficiālajās iestādēs Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku depu tātu padomes Izpildu komiteja ar šo paziņo, ka visās

Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsē tās , miestos un pagastos ) lietojama latviešu valoda vi sās darīšanās . Cittautu valodām tiek dotas lidzigas tie

sības kā latviešu valodai visur tur , kur tas izrādās par nepieciešamu .

Priekšsēdētāja biedrs 0. Kārkliņš Sekretārs J. Mežiņš Valkā , 1918. g. 4. janvāri Ziņotājs , Nr. 4, 1918. g. 6. janvāri 149

LATVIJAS PADOMJU VALDIBAS DEKRĒTS PAR OFICIĀLOS RAKSTOS LIETOJAMĀM VALODAM

Pamatojoties uz Latvijas Soc. Padomju Republikas Konstitūciju un vēlreiz uzsverot visu vietējo valodu lidztiesību Latvijā , Latvijas Padomju Valdība nolemj: 1 ) Iekšējā darišanu valoda kā centrālajās , tā arī vie tējās iestādēs ir viena no vietējām valodām pēc iedzīvo tāju vairākuma , šimbrīžam latviski , latgaliski vai krie viski .

2 ) Sarakstīšanās ar Latgales aprinku ( ieslēdzot ari

Augškurzemi) iestādēm norisinās latgaļu un krievu va lodā vai vienīgi pēdējā . 3 ) Sarakstīšanās centrālo iestāžu starpā un ar pă rējām apriņķu vietējām iestādēm notiek latviski vai krieviski, vai abās valodās.

4 ) Kā centrālajām , tā vietējām iestādēm jāpieņem rakstiski iesniegumi visās vietējās valodās ( latviski, latgaliski , krieviski, vāciski, ebrejiski, leitiski un igau niski ).

Piezīme 1 : Ja iestādē nav šīs valodas pratēja , tad raksts jānodod tuvākai tulkotāju iestādei vai tulku no daļai pie Padomju Valdības, Rīgā , tulkošanai vai saisi . nāta izvilkuma sastādīšanai .

Piezīme 2 : Ja ienāk raksts vēl kādā citā valodā , tad

arī tas nav vienkārši atraidāms, bet jānodod tulku no daļai pie Padomju Valdības pārtulkošanai vai isam zi ņojumam par rakstu saturu .

5 ) Atbilde tiek dota p . 1. minētajās valodās, bet jāiz sniedz uz iesniedzēja vēlēšanos tieši tanī valodā , vai ar

pieliktu tulkojumu tani valodā , kurā rakstits pats iesnie gums .

Piezīme : Tani gadījumā , kad iestādē nav zināmas

valodas pratēja , jārīkojas pēc piezīmēm pie panta 4. 150

6) Si dekrēta neizpildītāji tiks saukti pie likumigas atbildības uz Konstitūcijas noteikumu pamata . Parakstījis :

Latvijas Padomju Valdības Priekšsēdētājs : P. Stučka Valdības Sekretārs : K. Kauliņš Darbvedis : Goba

1919. g. 8. martā Latvijas Sociālistiskās Padomju Valdibas

Ziņotājs, Nr. 21, 1919. g. 17. martā

151

NOTEIKUMI PAR LATGALIEŠU IZLOKSNES LIETOSANU

1. Visām valsts iestādēm un amata personām jāpie. ņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu iz loksnē .

2. Latgalē valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī amata personām ir tiesība lietot latgaliešu izloksni darbvedībā un sarakstoties, kā arī sludinājumos, uz iz kārtnēm .

Rīgā , 1921. g. 11. augustā Ministru prezidents Z. Meierovics lekšlietu ministrs A. Kviesis Iekšlietu ministra biedrs Vlad . Rubuls

Valdibas Vēstnesis ,

Nr. 183, 1921. g. 17. augustā

152

NOTEIKUMI PAR VALSTS IERĒDŅU PARBAUDISANU VALSTS VALODAS PRAŠANĀ

1. Valsts iestāžu ierēdņiem , kuri pietiekoši nepār .

valda valsts valodu, bet vēlas palikt valsts iestādes

dienestā, jāiztur pārbaudījums valsts valodas prašanā . 2. Laiku, kurā dienestā esošam ierēdnim jāiemācās valsts valoda , noteic attiecigā iestāde saziņā ar savu centrālo iestādi , bet termiņš noliekams ne vēlāk par

1922. g. 1. aprīli , izņemot Latgali , kur pēdējais termiņš ir 1922. g. 31. decembris. 3. Turpmāk par ierēdņiem var pieņemt tikai tādas personas, kuras pietiekoši pārvalda valsts valodu .

4. Ierēdņu pārbaudīšana koncentrēta sevišķās izgli.

tības ministrijas pārbaudīšanas komisijās, kurās ieiet arī attiecīga resora priekšstāvis. 5. Resoru vadītāji var pielaist dienestā izņēmuma veidā , ar kabineta piekrišanu speciālistus, ja viņi ari pietiekoši nepārvalditu valsts valodu. 6. Sikākus noteikumus pārbaudīšanas komisijām iz dod izglītības ministrs.

1921. g. 22. novembri Ministru prezidents Z. Meierovics Izglītības ministrs A. Dauge Valdibas Vēstnesis

Nr. 269, 1921. g. 28. novembri

: 53

NO «SAEIMAS KARTIBAS RUĻĻA» A

SAEIMAS DEPUTĀTI

1. Saeima sastāv no simts tautas pārstāvjiem putātiem, kuru mandātus Saeima apstiprinājusi.

.

de .

IV. Iesniegumu formulēšana un nobalsošana 1

VI . Stenogrammas

144. Saeimas sēžu stenogrammas izgatavo stenogrāfu birojs lietpratēja vadītāja tiešā uzraudzībā , kurš atbild par stenogrammu pareizību . 147. Vācu un krievu valodā turētās runas pievieno jamas stenogrammu oriģināliem tādā valodā (vācu vai

krievu ), kādā tās runātāji birojam iesnieguši . 148. Stenogrammas iespiežamas rakstos un par brīvu izsniedzamas deputātiem .

Piezime. Vācu vai krievu valodā iesniegto runu sa turs iespiežams latviešu tulkojumā. Valdibas Vēstnesis,

Nr. 79, 1929. g. 10. aprili

154

+

113. Katrs iesniegums rakstiski jāformulē valsts va . lodā un iesniedzējam jāparaksta .

NOTEIKUMI PAR VALSTS VALODU ( Izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81. p. kārtibā. )

1. Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu va loda .

2. Valsts valodas lietošana obligatoriska armijā , flotē un visās pārējās valsts un pašvaldības iestādēs un uz . ņēmumos, kā arī atsevišķu pilsoņu un juridisko personu satiksmē ar tām . 1. piezīme. Valsts valodas lietošanu Saeimā noteic tās kārtības rullis.

2. piezīme. Pašvaldību orgānu sēdēs lidz 1935. gada pārvēlēšanām ar priekšsēdētāja atļauju , vai vismaz ar attiecīgā orgāna '/3 locekļu pieprasījumu var lietot ari vācu un krievu valodu, bet uz viena sēdes dalibnieka

pieprasījumu šinīs valodās turētās runas tulkojamas latviski .

3. Pilsētu un pagastu pašvaldībām , kurās pēc pēdē. jās tautas skaitīšanas datiem vienas atsevišķas maza kuma tautibas piederīgo nav mazāk par 50 procentiem ,

pašvaldības attiecībās ar šīs tautibas piederīgiem pie laižama arī vācu vai krievu valodas lietošana. Minēto

pašvaldību iestāžu sēdēs vācu vai krievu valodā turētās

runas un iesniegumi uz viena sēdes dalībnieka piepra . sijumu jātulko latviski .

4. Sapulcēs , tirdznieciskā satiksmē, kulta izpildīšanā , presē, grāmatniecībā, mācības un audzināšanas iestā .

dēs, pastāvošo likumu robežās , var brīvi lietot jebkuru citu valodu .

saimnieciskām organizācijām , 5. Sabiedriskām un saimnieciskām firmām , privātām un juridiskām personām uz valsts vai

pašvaldibas iestāžu vai amatpersonu pieprasījumu iesniedzamiem un uz viņu iekšējo darbību attiecināmiem 155

pārskatiem , ziņojumiem , sarakstišanos un dokumentiem ,

ja to oriģināli sastādīti kādā svešvalodā , jāpievieno tul kojums valsts valodā , neattiecinot to uz grāmatām.

6. Sabiedriskām un saimnieciskām organizācijām, fir mām un juridiskām personām un viņu orgāniem savā darbībā , sēdēs un sapulcēs jāpieņem un jāapspriež visi uz viņu darbību attiecināmie valsts valodā izdarītie iesniegumi.

7. Tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu, firmu,

aģentūru, biedrību, savienību, organizāciju, izņemot firmu nosaukumus , kā arī brīvo profesiju izkārtnēm , spiedogiem un zīmogiem jābūt sastādītiem valsts va lodā . Blakus valsts valodai var lietot arī citas valodas,

bet tādā gadījumā valsts valodai jābūt pirmā vietā . 8. Oficiālā satiksmē Latvijas vietvārdi apzīmējami vienīgi valsts valodā . 9. Noteikumu dzīvē izvešanai Ministru kabinets izdod instrukciju.

Rīgā , 1932. g. 18. februāri Ministru prezidents

un iekšlietu ministrs M. Skujenieks Valdibas Vēstnesis,

Nr. 39, 1932. g. 19. februāri

156

PĀRGROZĪJUMI UN PAPILDINAJUMI NOTEIKUMOS PAR VALSTS VALODU

Noteikumos par valsts valodu ( Lik. kr. 1932. g. 54 ) ievest sekojošus pārgrozījumus un papildinājumus: 1. Noteikumu par valsts valodu 2. panta 1. un 2. pie zīmi atcelt .

II. To pašu noteikumu 4. pantu izteikt tā : Slēgtās sapulcēs, tirdznieciskā satiksmē, kulta izpil . dišanā , presē, grāmatniecībā, mācībās un audzināmās iestādēs, pastāvošo likumu robežās, var brivi lietot jeb

kuru citu valodu. Atklātās sapulcēs vai publiskās izrā. dēs un dažādos priekšnesumos var lietot svešas valodas ar iekšlietu ministra vai viņa pilnvarotu amatpersonu

atļauju . III . Tos pašus noteikumus papildinát ar sekojošiem 81. un 82. pantiem :

81. Satiksmē ar ārvalstīm Latvijas valsts un pašval

dības iestādes un uzņēmumi savā darbībā piemēro šos noteikumus tiktāl , ciktāl tas netraucē normālu darbibu

un nerunā pretim starptautiskām tiesībām un parašām . 82. Par šo noteikumu apzinātu pārkāpšanu vaini. gos soda administratīvā kārtā ar naudas sodu līdz Ls . 1000.- vai ar arestu līdz 6 mēnešiem , vai ar abiem

šiem sodiem kopā . Sodus uzliek iekšlietu ministrs vai viņa pilnvarotas amatpersonas,

Rīgā , 1934. g. 14. jūnijā Ministru prezidents K. Ulmanis Iekšlietu ministrs V. Gulbis Valdibas Vēstnesis,

Nr. 132, 1934. g. 16. jūnijā

157

LIKUMS PAR VALSTS VALODU

1. Valsts valoda ir latviešu valoda .

2. Valsts valodas lietošana obligatoriska armijā , flotē un visās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņē. mumos, kā arī visos privātos iestādījumos ar publiski tiesisku raksturu .

3. Valsts un pašvaldību rakstos un mācības grāmatās latviešu valodā lietojami latīņu burti . Periodiskie izde vumi latviešu valodā , kas iznāk biežāk kā vienreiz ne

dēļā , iespiežami latiņu burtiem vēlākais sākot ar 1936. g. 15. maiju.

4. Pašvaldībās , kurās pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem vienas atsevišķas mazākumtautības piederīgo nav mazāk par piecdesmit procentiem , pašvaldības at tiecībās ar šās tautības piederīgiem , ar iekšlietu minis tra atļauju, pielaižama arī vācu vai krievu valodas lie

tošana . Minēto pašvaldību iestāžu sēdēs vācu vai krievu valodā turētās runas un iesniegumi , uz viena sēdes da

lībnieka pieprasījumu jātulko latviski . 5. Slēgtās sapulcēs, tirdznieciskā satiksmē, kulta iz pildīšanā, presē, grāmatniecībā un mācības un audzi . nāšanas iestādēs, pastāvošo likumu un nosacījumu ro bežās, var brīvi lietot jebkuru citu valodu . Atklātās sa pulcēs vai publiskās izrādēs un dažādos priekšnesumos var lietot svešas valodas ar iekšlietu ministra vai viņa

pilnvarotu amatpersonu atļauju . 6. Rakstiskiem līgumiem , dāvinājuma aktiem , vekse ļiem , parādu un citiem saistību rakstiem , ja tos Latvijā pēc 1935. g. 1. februāra slēdz Latvijas pilsoņi, ir sais

tības un pierādījuma spēks vienīgi tad, ja tie rakstiti valsts valodā.

7. Uzņēmumiem , kas izpērk I vai II šķiras tirdznie

cības vai rūpniecības zīmi, spedīcijas un transporta uz 158

17

H

ņēmumiem, kā arī visiem uzņēmumiem un organizāci jām, kam saskaņā ar pastāvošiem likumiem vai notei

kumiem jādod pārskati par savu darbību , grāmatvedībā , ieskaitot visus uz grāmatvedibu attiecošos dokumentus, un sarakstoties ar adresātiem iekšzemē jālieto valsts

valoda, sākot vēlākais ar 1935. g. 1. aprili. Pārējām , šeit neminētām organizācijām un uzņēmumiem, kā ari privātām , fiziskām un juridiskām personām grāmatve diba valsts valodā nav obligatoriska , bet viņām , liz

valsts vai pašvaldību iestāžu vai amatpersonu pieprasi jumu iesniedzamiem pārskatiem , ziņojumiem , rakstiem un dokumentiem , ja to oriģināli nav sastādīti valsts va

lodā, jāpievieno tulkojumi latviešu valodā . Piezīme. Nav liegts šā panta pirmā daļā minēto uz ņēmumu grāmatas, paralēli valsts valodai , vest arī svešvalodās, bet šādām svešvalodā vestām grāmatām nav pierādījuma spēka , viņas nevar izmantot bilances sastādīšanai, uz viņām nevar atsaukties ne tiesā , ne nodoklu iestādēs.

8. Sabiedriskām un saimnieciskām organizācijām , uz

ņēmumiem un juridiskām personām savā darbībā , sēdēs un sapulcēs jāpieņem un jāapspriež visi uz viņu dar. bibu attiecināmie valsts valodā izdaritie iesniegumi. 9. Atklātiem izziņojumiem : izkārtnēm , afišām , plakā tiem , gaismas reklāmai, cenu rādītājiem, iekšzemes tirgū laisto iekšzemes preču etiķetēm un tirdzniecības marku tekstam jābūt valsts valodā . Uzņēmumu, organizāciju

un brīvo profesiju spiedogiem un zīmogiem jābūt valsts valodā .

Sinī pantā minētos gadījumos citu valodu lietošana pielaižama ar iekšlietu ministra vai viņa pilnvarotas

personas atļauju. Ja bez valsts valodas lietota vēl kāda cita valoda , tad latviešu tekstam ierādāma galvenā vieta un formas un satura ziņā tas nevar būt mazāks par tekstu citā valodā . 159

10. Atklātā satiksmē Latvijas vietvārdi apzīmējami vienīgi valsts valodā .

11.Satiksmē ar ārvalstīm Latvijas valsts un pašval . dības iestādes un uzņēmumi savā darbībā piemēro šos noteikumus tiktāl , ciktāl tas netraucē normālo darbību

un nerunā pretim starptautiskām tiesībām un parašām . 12. Par likuma apzinātu pārkāpšanu vainīgos soda administratīvā kārtā ar naudas sodu lidz Ls. 1000.

vai ar arestu līdz 3 mēnešiem, vai ar abiem šiem sodiem kopā. Sodus uzliek iekšlietu ministrs vai viņa pilnvarota amatpersona.

13. Likuma dzīvē izvešanai instrukcijas izdod iekš lietu ministrs .

Ar šo atcelti : 1 ) noteikumi par valsts valodu ( Lik. kr. 1932. g. 54 ) , 2 ) pārgrozījumi un papildinājumi notei kumos par valsts valodu ( Lik. kr. 1934. g. 168 ) , 3 ) li . kums par atklātiem izziņojumiem ( Lik . kr. 1932.g. 240 ) .

Rigā , 1935. g. 5. janvāri Ministru prezidents K. Ulmanis Iekšlietu ministrs V. Gulbis

Valdibas Vēstnesis ,

Nr. 7, 1935. g. 9. janvāri

160

LĒMUMS PAR LATVIEŠU VALODAS STATUSU

Daudzas republikas sabiedriskās organizācijas , darba kolektīvi un pilsoņi , kā arī Latvijas PSR Augstākās Pa domes Prezidija 1988. gada 11. jūlijā izveidotā Darba

grupa priekšlikumu izskatīšanai par Latvijas PSR Kon stitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu piln veidošanu sabiedrības demokratizācijas un Tautas de putātu padomju darba uzlabošanas jautājumos ir iztei kuši ierosinājumu , ka latviešu valoda ir atzīstama par republikas valsts valodu . Latvijas PSR Augstākā Padome uzskata , ka šāds

viedoklis atbilst leņiniskās nacionālās politikas princi piem un PSKP XIX Vissavienības konferences rezolū

cijām , kas paredz visu nacionālo valodu brīvu un vis pusigu funkcionēšanu un attistību .

Republikā līdz šim netika veltita pienācīga uzmanība tautas garīgo vērtību , tai skaitā latviešu valodas aiz sardzībai . Kaut gan Latvijas PSR teritorijā latviešu valoda ir iedzīvotāju vairākuma dzimtā valoda , ko pārvalda arī daudzi republikas citu tautību iedzīvo

tāji , pēdējās

desmitgadēs

ievērojami samazināju

sies latviešu valodas lietošana , sarukušas tās funk cijas . Lai sekmētu latviešu valodas attīstību un funkcionē šanu , tai nosakāms valsts valodas statuss republikā un konkrētas lietošanas garantijas, vienlaicīgi ievērojot ari

citu tautību iedzīvotāju konstitucionālās tiesības uz dzimtās valodas lietošanu .

161

ten

LATVIJAS PSR

AUGSTĀKĀS PADOMES

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome nolemj : 1. Atzīt latviešu valodu Latvijas Padomju Sociālis tiskās Republikas teritorijā par valsts valodu. Nodrošināt latviešu valodas vispusīgu attistību un mācīšanu , garantēt tās lietošanu valsts orgānos, uzņē. mumos, iestādēs un organizācijās , izglītības, zinātnes , tehnikas, kultūras, veselības aizsardzības, sadzīves pa

kalpojumu un citās sfērās un to lietvedībā . Saskarsmē ar valsts orgāniem , iestādēm un orga

nizācijām nodrošināt pilsoņiem pēc viņu izvēles par saziņas un dokumentu valodu latviešu vai krievu

valodu. Federativajās attiecībās lietojama krievu va . loda .

2. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidi .

jam līdz 1989. gada 1. janvārim izstrādāt likuma pro jektu par Latvijas PSR Konstitūcijas ( Pamatlikuma ) papildināšanu, kā arī likumdošanas akta projektu par latviešu valodas un citu valodu lietošanu un nodot tos

tautas

apspriešanai, nodrošinot pilnīgotu projektu

iesniegšanu izskatīšanai Latvijas PSR Augstākajai Pa domei.

3. Latvijas PSR Ministru Padomei: veikt pasākumus nepieciešamās materiālās bāzes un citu priekšnoteikumu radīšanai latviešu valodas māci šanai un apgūšanai pirmsskolas bērnu iestādēs, skolās, vidējās speciālajās un augstākajās mācību iestādēs, darba kolektīvos, kā ari tās aktīvai funkcionēša . nai valsts , sabiedriskās, kultūras dzīves un citās sfē. rās ;

par šī punkta izpildes gaitu informēt Latvijas PSR 162

Augstākās Padomes Prezidiju lidz 1989. gada 1. feb ruārim .

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Gorbunovs

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāre V. Klibiķe Rīgā , 1988. gada 6. oktobrī

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdibas Ziņotājs, Nr. 41, 1988. g. 13. oktobri

163

LATVIJAS PADOMJU SOCIALISTISKAS REPUBLIKAS VALODU LIKUMS

Latvija ir vienīgā etniskā teritorija pasaulē, kuru ap dzīvo latviešu tauta . Viens no galvenajiem latviešu tau tas eksistences un tās kultūras pastāvēšanas un attis tības priekšnosacījumiem ir latviešu valoda. Pēdējos gadu desmitos latviešu valodas lietošana valsts un sa

biedriskajā dzīvē ievērojami sašaurināta . Tas prasa tie siski noteikt īpašus pasākumus latviešu valodas aizsar. dzībai . Šādu aizsardzību var garantēt valsts valodas statuss . Ar to valsts nodrošina latviešu valodas vispu sīgu un pilnvērtīgu lietošanu visās valsts un sabiedris .

kās dzīves jomās, kā arī tās mācīšanu . Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika atbalsta latviešu valodas mācīšanu un pētišanu ari ārpus repub. likas.

Vienlaikus valsts rūpējas par cieņpilnu attieksmi pret visām Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā lie. totajām valodām un dialektiem . Latviešu valodas valsts valodas statuss neaizskar pā .

rējo nacionalitāšu pilsoņu konstitucionālās tiesības lie tot savu dzimto valodu vai citas valodas.

Likumā ņemts vērā tas, ka krievu valoda pēc latviešu valodas ir visplašāk lietotā valoda Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā un ir viena no starpnacionā lās saziņas valodām .

1. nodala Vispārīgie noteikumi

1. pants. Saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju Lat.

vijas PSR valsts valoda ir latviešu valoda . 164

2. pants. Valsts nodrošina visiem Latvijas PSR iedzī.

votājiem tiesības apgūt latviešu valodu, finansējot lat viešu valodas mācīšanas programmu .

3. pants. Latvijas PSR Valodu likums nosaka lat viešu valodas un citu valodu lietošanu valsts, tautas

saimniecības un sabiedriskās darbības sfērās , pilsoņu valodas izvēles tiesības un valodu aizsardzību .

Likums neregulē valodu lietošanu PSRS Bruņotajos Spēkos, robežapsardzes, iekšējā un dzelzceļa karaspēkā , kas atrodas Latvijas PSR teritorijā.

2. nodaļa Pilsoņa valodas izvēles tiesības

4. pants . Saskarē ar valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem, kā arī ar iestādēm, uzņēmumiem un organi

zācijām saziņas , informācijas un dokumentu valodu latviešu vai krievu –- izvēlas pilsonis. Lai realizētu šis tiesības, visiem valsts varas un valsts pārvaldes orgānu , kā arī iestāžu , uzņēmumu un orga nizāciju darbiniekiem , kuru pienākumos ietilpst saskare ar pilsoņiem, ir jāprot un jālieto kā latviešu, tā arī krievu valoda tādā apjomā , kāds nepieciešams viņu pro fesionālo pienākumu veikšanai. Valodas zināšanu ap jomu, kāds nepieciešams šiem darbiniekiem , nosaka

Latvijas PSR Ministru Padomes paredzētajā kārtībā . 5. pants . Latvijas Padomju Sociālistiskajā Repub likā rīkotajos kongresos , konferencēs, sēdēs, sanāksmēs un sapulcēs runātāja valodas izvēle ir brīva .

165

3. nodaļa Valoda valsts varas un valsts pārvaldes organos,

iestādēs , uzņēmumos un organizācijās

6. pants . Latvijas PSR valsts varas un valsts pār. valdes orgānos gan lietvedības, gan sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Šis valodas nepratēji sēdēs un sanāksmēs var lietot krievu vai pēc vienošanās kādu citu valodu . Nepieciešamības gadiju . mos rīkotājs nodrošina tulkojumu. Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes or

gānu aktus pieņem un publicē latviešu valodā . Likum došanā noteiktajos gadījumos tiek dots to autentisks tulkojums krievu valodā.

7. pants . Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā esošajās iestādēs , uzņēmumos un organizācijās lietve. dības valoda ir valsts valoda.

Sarakstē ar Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem republikas iestādes , uzņēmumi un organizācijas lieto latviešu valodu . Krievu un citu valodu lietošanu iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbības dokumentēšanā nosaka Lat.

vijas PSR Ministru Padome, ievērojot šā likuma prin cipus un darba kolektīvu padomju priekšlikumus. Šā panta pirmās daļas noteikumi neattiecas uz iestā

dēm un organizācijām , kas izveidotas pēc valodas prin cipa ( mācibu iestādes, teātri u. c. ) , kā arī nacionālās kultūras biedrībām .

8. pants . Dokumentiem , kurus

pilsoņiem

izsniedz

valsts varas un valsts pārvaldes orgāni, kā ari iestādes,

uzņēmumi un organizācijas, pēc pilsoņu izvēles jābūt latviešu , krievu vai arī latviešu un krievu valodā.

Valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem, kā ari 166

iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām jāpieņem un

jāizskata pilsoņu iesniegtie dokumenti latviešu vai krievu valodā ; citās valodās iesniegtajiem dokumentiem jāpievieno notariāli apliecināts tulkojums latviešu vai krievu valodā .

9. pants. Latvijas PSR valsts varas un valsts pār valdes orgāni , kā ari iestādes, uzņēmumi, organizācijas un to amatpersonas, kamēr nav noskaidrota saziņas va

loda, pie pilsoņa griežas valsts valodā. Turpmākā sa ziņā lieto abām pusēm pieņemamu valodu. Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāni , iestādes, uzņēmumi un organizācijas un to amatperso

nas uz pilsoņu iesniegumiem un sūdzībām atbild tajā valodā , kurā persona pie tiem griezusies, vai citä, abām pusēm pieņemamā valodā .

10. pants . Tiesvedībā un administrativo pārkāpumu lietu lietvedībā valodas lieto atbilstoši Latvijas PSR Konstitūcijai un Latvijas PSR likumiem. 4. nodaļa Valoda izglitibā, zinātnē un kultūras dzīvē

11. pants. Latvijas Padomju Sociālistiskajā Repub likā ir garantētas tiesības iegūt vispārējo vidējo izgli tību latviešu vai krievu valodā .

Tiesības uz izglītību dzimtajā valodā ir arī citu re publikā dzīvojošo nacionalitāšu pilsoņiem . Valsts rada apstāklus šo tiesību realizēšanai.

Bērnu un mācību iestāžu vadītājiem, mācību un audzināšanas personālam jāprot attiecīgās iestādes mā . cībvaloda ( mācībvalodas ) .

12. pants. Latvijas PSR nodrošina vidējās speciāla jās, arodvidusskolās un augstākajās mācību iestādēs 167

mācības latviešu un krievu valodā Latvijas Padomju Sociālistiskajai Republikai nepieciešamajās specialitā tēs neatkarīgi no mācību iestādes resorpakļautības. Specialitāšu sarakstu nosaka Latvijas PSR Ministru Padome .

13. pants. Visās Latvijas PSR mācību iestādēs ar citu mācībvalodu latviešu valoda tiek mācīta neatka

rīgi no šo iestāžu resorpakļautības . Latvijas PSR vi . dējo, vidējo speciālo un augstāko mācību iestāžu bei

dzējiem jākārto eksāmens valsts valodā . Nepieciešamo valodas prasmes pakāpi nosaka un valodas mācīšanu

nodrošina Latvijas PSR Tautas izglītibas ministrija kopā ar attiecīgām ministrijām un valsts komitejām . 14. pants. Latvijas Padomju Sociālistiskajā Repub likā ir zinātnisko darbu valodas brīva izvēle.

Zinātnisko grādu iegūšanai darba iesniegšana un pub liska aizstāvēšana notiek latviešu vai jebkurā citā va .

lodā , ko pēc vienošanās ar autoru akceptē specializētā zinātniskā padome.

15. pants. Latvijas Padomju Sociālistiskajā Repub likā ir garantēta latviešu valodas, arī izlokšņu un lat . galiešu rakstu valodas lietošana visās kultūras jomās. Valsts garantē arī lībiešu kultūras saglabāšanu un attīstīšanu lībiešu valodā .

Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā tiek no drošināta citu nacionālo kultūru attīstīšana dzimtajā valodā .

5. nodala Valoda nosaukumos un informācijā

16. pants . Latvijas PSR vietu nosaukumi veidojami

un dodami latviešu valodā . To atveides nepieciešamību citās valodās nosaka vietējās Tautas deputātu padomes. 168

17. pants. Iestāžu, uzņēmumu un organizāciju nosau

kumi veidojami un dodami latviešu valodā un nepiecie šamības gadījumā atveidojami vai tulkojami citā va lodā .

Uzrakstos šie nosaukumi lietojami latviešu valodā ,

nepieciešamības gadījumā tiem labajā pusē (vai apakšā ) dodot tulkojumu krievu valodā vai kādā citā valodā .

18. pants. Latviešu personvārdus un uzvārdus lieto

saskaņā ar latviešu tradīcijām un valodas likumībām . Citu valodu personvārdus un uzvārdus latviešu va . lodā raksta un lieto, ievērojot citu valodu ipašvārdu atveides noteikumus .

19. pants . Valsts varas un valsts pārvaldes orgānu, kā arī iestāžu, organizāciju un uzņēmumu zīmogu tek stiem jābūt latviešu valodā un tie dublējami arī krievu valodā .

Nacionālo kultūras biedrību zīmogu tekstiem bez viņu izvēlētās valodas jābūt ari valsts valodā .

20. pants. Latvijas Padomju Sociālistiskajā Repub likā ražoto preču etiķetes, standarti un preču nomenkla

tūras saraksti dodami latviešu valodā , bet precēm , ko ražo eksportam vai starprepublikāniskām piegādēm, arī krievu vai kādā citā valodā .

Preču lietošanas instrukcijas dodamas latviešu un krievu valodā .

Nosaukumi, kuri veido firmas preču zīmes marķē jumu, citās valodās netiek tulkoti. 6. nodaļa Valodu aizsardziba

21. pants. Valodu likuma ievērošanu republikā pār.

rauga Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Va. 169

lodas komisija, bet rajonos ( pilsētās ) – attiecīgās Tau-. tas deputātu padomes. 22. pants. Iestādes vai apkalpojošās sfēras organizā. cijas, kuru amatpersonu vai darbinieku pienākumos ietilpst saskare ar pilsoņiem, atlīdzina pilsoņiem kaitē. jumu , kāds radies attiecīgo amatpersonu vai apkalpo jošās sfēras darbinieku latviešu vai krievu valodas ne

zināšanas dēl . Likumdošanā paredzētajos gadījumos iestādei vai organizācijai ir regresa prasības tiesības pret vainīgo amatpersonu ( darbinieku ) . 23. pants . Par pilsoņu valodas izvēles tiesību pār kāpšanu, kādas valodas publisku noniecināšanu vai tišu kroplošanu oficiālajos dokumentos un tekstos vainīgie

saucami pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Gorbunovs

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāre V. Klibiķe Rīgā , 1989. gada 5. maijā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdibas Ziņotājs, Nr. 20, 1989. g. 18. maijā

SATURS

Nacionālisms vai nacionālā pašapziņa? Vēstures zinātņu doktore I. A PINE . P. Stučka par nacionālo jautājumu Latvijā

5 29

Vēstures zinātņu doktors L. DRIBINS .

Kā tas bija . Ieskats nacionālajā jautājumā Latvijas Republikā 1920—1940 Vēstures zinātņu kandidāts V. BLOZMA . 1959. gads Latvija . Atmiņas un pārdomas. V. KROMIŅŠ

.

53 79

1959. gads Latvijā : skatiens no malas. Intervija ar N. Mu hitdinovu

Vēstures zinātņu doktore Ļ . ZILE un

Vēstures zinātņu kandidāts V. BLŪZMA .

.

102

Ebreji Latvijas vēsturē H.

BREGMANIS

!

120

1

Pielikums

Iskolata dekrēts par latviešu valodas lietošanu Latvijas iestādēs

149

Latvijas Padomju Valdibas dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām . Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudišanu valsts valodas

152

prašanā . No « Saeimas kārtības rulla »

153 154

Noteikumi par valsts valodu ( Izdoti Latvijas Republikas kārtībā ) .

Satversmes 81.

Pārgrozījumi un papildinājumi

155

noteikumos par valsts

valodu

Likums par valsts valodu . Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par latviešu valodas

150

statusu

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likums

157 158 161 164

Институт истории партии при ЦК КП Латвии филиал Института марксизма - ленинизма при ЦК КПСС ЛАТВИЯ НА ГРАНИ эпох уу Рига

« А вотс »

1990

Художник Улдис Сосновсқис На латышском языке

116 No 2487

LATVIJAS LIKTEŅGADI , IV Redaktore Mirdza Millere

Mākslinieciskais redaktors Andris Zirnitis Tehniskā redaktore Aina Gerbaševska

Korektore Anda Bukarte Nodota salikšanai 14.06.89 . Parakstita iespiešanai 11.01.90 . JT 00223. Formāts 70 X 108/32. Tipogrāfijas

papirs No 1. Literatūras garnitūra . Augstspied uins. 7,70 uzsk. iespiedl .; 7,87 uzsk. kr. nov.; 7,68 izdevn , 1. Metiens 20 000 eks. Pasūt . N : 621. Cena 35 kap,

Izdevniecība « Avots» , 226047 Rigā , Aspazijas bulv, 24. Izdevn . No 139 M1-140. Iespiesta Latvijas izdeva niecibu , poligrāfijas un grāmatu tirdzniecibas ražo. šanas apvienibas tipogrāfijā «Ciņa » , 226011 Rīgā , Blaumaņa ielā 38/40.

1

1

La 805

Latvijas likteņgadi . IV | LKP CK Partijas vēst. inst. - PSKP CK Marksisma - leninisma inst . fil . - R .: Avots, 1990. - 171 lpp. .

Sērijas «Latvijas likteņgadi » IV grāmatā aplūkota nacionālo attiecību vēsture Latvijā , kā arī sniegts mūsdienu starpnacionālo attiecibu vērtējums. Izklāstīti P. Stučkas uzskati nacionālajā jautājumā, kā arī tā risinājums Latvi

jas Republikā ( 1920–1940) . Ievietotas 1959. gada noti kumu dalībnieku atmiņas un pārdomas. Īpašs raksts vel tits vienai no vecākajām Latvijas tautībām ebrejiem. Pielikumā ievietoti pieņemtie likumi par latviešu valodu ( 1918-1989 )

Grāmata adresēta plašam lasitāju lokam. L 0503020910–139 90

M803 ( 11 ) -90

63.3 ( 2L ) 6

STANFORD UNIVERSITY LIBRARIES STANFORD AUXILIARY LIBRARY 1 & 2

STANFORD , CALIFORNIA 94305-6059

( 650 ) 723-9201 [email protected]

!

2007

All books are subject to recall . DATE DUE

JAN

JUN 3 S 2007 n zemnieku anizatorisko u

sarunās

šim tēmām

vēsturnieki .

DISO

195 i Hoover Institution Library

3 6105 070 573 3

35 kap.

P.Stučka 1917. gada aprili ieteica :

"Oz visdemokrātiskākā principa nodibinātu pašvaldību Latvijai, kuras robežas noteiks tā pati demokrātija ... Pilnīgi svabada vietējā pašvaldīšana: vietējā saimniecība, vēlēti ierēdņi, vēlēta tiesa, pašu policija , apbruņota tauta , briva vietējo nosacījumu izdošana."

AL